filozofiskas pārdomas uz vispārējā starptautiskā stāvokļa fona - Tēvijas sargam savulaik ir sanācis būt, kad vēl bija lielā Tēvija
, tagad ir mazāka Tēvija, un šāda rakstura svētki ir citā dienā. kamēr biju lielās Tēvijas sargs, svētki tika svinēti svinīgi - jāsapucē zābaki, jāizvelk no kaptjorkas svinīgās drēbes( tas notika kādas 5 X gadā aptuveni kā svadebno pohoronnijs uzvalks) un jāsoļo un jādzied pilnā rīklē aukstā gaisā
! un par to pusdienās deva kokleti ar griķiem un olu ar laikam, īsāk sakot izmaiņas bija ēdienkartē, apģērbā, un konkrētās dienas laika izmantošanā - pēcpusdienā bija kinoseans no sērijas - kā rūdījās tērauds!
pirms armijas 23 feb skolnieciņiem bija tipa politski ideoloģiskie svētki, zināmā mērā arī alternatīva sieviešu dienai( jo puikiem jau ar vajag kādu svētku dienu). pēc pabūšanas Tēvijas sargu rindās kā svētkus svinējis īsti nekad neesmu - vnk labs iemesls iedzert, protams, atceroties visas tās būšanas un nebūšanas dienesta laikā, atcerēties kādu labu anekdoti no čapaja un petjkas repertuāra un sekojojošu praporšķiku tēmu... ā, un protams, esot īstam vīrietim - pie zaķiem, lai drosme aiziet!
... bet turpinot par to fonu - kautkā atceroties toas laikus un salīdzinot šos - nebūtu nevienas idejas vārdā tiem zaldātiņiem būtu jāziedo savas veselības vai pat dzīvības, jo tie, kas to liek darīt jau paši, maitas, netaisās to darīt.