Nu, es nemaz nenožēloju, ka nodienēju. Vienīgais, tie 2 gadi par ilgu, - jau kkur pēc pusotra gada viss bija zināms un visas lietas, kuras bija jāapgūst, bija jau apgūtas.
PSRS armija pildīja dažas funkcijas, kuras šodien ... laikam pat nepilda nekas.
1. Aizgāja (lielākajā daļā gadījumu) bērns, zēns, pāraudzis tīnis, jaunietis (to var nosaukt visādi), bet pārnāca jau ... vīrietis. Jā, pavisam vājie salūza, bet tur neko nevar darīt, tikpat vēlāk būtu salūzuši.
2. Praksē visai ātri tika ieskaidrots praktiski visiem, ka ir vienalga, kas ir tavi vecāki, kāds viņiem auto, kādā mājā dzīvo, utt., ka būtiskais ir tikai tas, kas un kāds esi TU PATS.
3. Pēc PSRS amijas paliek visai maz lietu, kas tevi spēj patiesi izbrīnīt. Tu vienkārsi nebrīnies vairs praktiski ne par ko. Manā gadījumā esmu redzējis cilvēku, kurš nesaprot, kas ir karte un ko nozīmē "parādīt kartē Maskavu", esmu redzējis cilvēku, kurš lielāko daļu sava ķermeņa nemazgāja ... vairāk nekā gadu.Vai pēc tādām lietām ir vēl kas, par ko brīnīties šajā dzīvē?
4. un pats galvenais - dzīve kopā ar dažādu tautību grupām. Super pieredze, ja nedzīvo kā mucā, kontaktē un cenšas izprast. Krievu, tadžiku, igauņu, tatāru raksturs un galvenās īpatnības ... Kur vēl to var izprast, ja ne 2 gadus dzīvojot vienā kazarmā?
0
0