Vispār mazliet ne par tēmu, vienkārši ienāca prātā- ja par ideālajām ģimenēm- ja cilvēki apprecās un visu mūžu nodzīvo viens ar otru, tā ir tik ierobežota pasaulīte... Un, ja vēl bez iepriekšējas pieredzes... Jā, viens otru pazīst līdz sīkumiem, salāgojušies, izveidojuši kādu kopdzīves modeli, bet bieži vien vispār nesaprot, kas notiek ārpus... Aizspriedumaini, nepieņemoši. Tas modelis ar ģimeni kā noslēgtu sistēmu rada diezgan dīvainu pasauli, kad cilvēks mūža garumā var gūt tikai ļoti vienveidīgu pieredzi- ideālajā gadījumā.
Savukārt, Tedras pieminētajā gadījumā diezgan interesantas emocijas cilvēkiem varētu būt. Tiešām ziņkārība, kā viņi tika ar to galā

Sasmējos, :)vai salīdzinājumam varētu minēt kādus piemērus no tās plašās, neaizspriedumu nepārņemtās, nedīvainās pasaules pieredzes, kāda ir tiem, kuri precējušies pulka reižu, vai arī vispār nav precējušies, vai tad ir tad nav:)Tāpat kādus pāris piemērus no tām pieminētajām nelaimēm, kas ilgstošas laulības laikā piemeklē precētos.t.i.ne tikai vispārīgi, ka dīvaina pasaules uztvere utt., bet konkrēti kā tas izpaužas:)

Ta nu, mūžīgā idille nav nevienās attiecībās

ak šitā gan, lilla. Nu, nu...
Nedaudz velk no grāvja "bieži vien" un "var gūt", bet vienalga grāvis...

lilla tiešām divaini runā kāpēc tādiem foršiem pāriem, kas kopā ir visu dzīvi būtu jāsaprot kaut kas ārpus..
viņiem ir kopīgi bērni, mazbērni, mazmazbērni ... dzimta..
nekādas putras..mani bērni, Tavi bērni kopīgi bērni.. īsta vecmaiņa, pieņemtais vectetiņš..
tēta jaunā brūte un tantas jaunais brūtgāns

ķīselis ar kāpostiem

Indrak, nu kaut vai- attieksme- nu kā šitā var un kā tā var un tas ir pareizi un tas ir nepareizi   Bet pamatā laikam ir tā mana izjūta, ka gribētos tā dziļāk iepazīt daudz vairāk cilvēku nekā dzīves laikā normāli sanāk... Un nevis tā dziļāk, kā te daudzi varētu sākt ironizēt, bet tieši saprast, kāds tas cilvēks ir, ne tikai ārējā maska. Bet tāds dziļāks kontakts sanāk tikai ar tiem, ar ko tiešām esi kopā.

Ja konkrēti par Costas situāciju, tad lai dara kā sirds vai tā mirkļa situācijā šķiet pareizi.
Savukārt, ja šāds gadījums būtu, par to gan jau kaut kur bija saruna, konkrēti man, t.i.mani dēli atvestu mājās kretīnus manā vecumā:), tad es protams šo situāciju pieņemtu bez kurnēšanas, dusmām pret viņiem un viņu draudzenēm, sievām vai kādā nu statusā viņas būtu, un jel kādas atļaušanās paust nepatiku pret viņām un šim attiecībām kopumā, bet sarunā tikai un vienīgi ar savu vienīgo draudze ni izteicieni būtu skarbi, un pillīga:) nesapratne, kas ar viņiem ir noticis, ja grib tiešām nopietnas attiecības ar krietni vecākām sievietēm, lai arī cik viņas foršas.Un cerētu, ka laiks tomēr visu noliks savās vietās.

Nemaz nepretendēju uz to, lai mani saprastu Vienkārši gribējās padalīties savās varbūt ļoti nepareizajās izjūtās

Pag, pag, vai tad tiem, kuri entās reizes mainījuši kopdzīves partnerus, ir visu saprotoša un pilnīgi neaizspriedumaina attieksme, pret to, pret ko kā aizspriedumaina tiek nekonkrēti pasludināta ilgstošās attiecībās esošu cilvēku attieksme:)?Un vai tas, ka man kaut kas nepatīk, skaitās aizspriedums, tikai tāpēc, ka man tas kaut kas nepatīk, bet cits to dievina:)?

Indrak, nemaz netaisos strīdēties un kaut ko pierādīt   Katrs var izteikt savu viedokli.

Kāpēc strīdēties?Gribējās ko konkrētu dzirdēt.Gan vienas puses pozitīvos piemērus, gan otras puses negatīvos.

Visu cieņu pāriem, kuri visu mūžu viens ar otru un bez blakus faktoriem. Bet man gribās domāt, ka partneru mainītājiem tā dzīves pieredze un spēja objektīvāk izvērtēt dažādas kopdzīves situācijas ir lielāka. Bet es esmu par ilgu un godīgu kopdzīvi, pirms uzbrūkat:))

Nu, ja partneru mainītājiem ir tik liela pieredze kopdzīvē, tad kāpēc tā kopdzīve viņiem tik īslaicīga:)?

Indrak, Tu vēlies lai nosaucu konkrētus cilvēkus? Vai kā?   Nu nē taču, es to nedarīšu.

Kāpēc cilvēkus.Vienkārši, kaut vai kādi aizspriedumi ir ilgstošās attiecībās esošajiem, atškirībā no tiem, kuri partnerus maina ik pa laiciņam.

Indrak, bet kāpēc Tu domā, ka kopdzīves ilgums ir dzīves kvalitātes rādītājs?

Es neteicu ka es tā domāju, manuprāt, normāla dzīves uztvere var būt, tāpat kā var nebūt, dažādās attiecībās esošiem, tikai gribēju dzirdēt kādu konkrētu piemēru, kaut vai kādi tad ir tie, Tavu prāt, aizspriedumi, vai kas tur vēl bija, kas piemīt vieniem, bet nepiemīt otriem ?

Piekrītu lillai.
Lai kaut ko mainītu dzīvē ir jābūt lielai drosmei. Daudzi grib, bet nav spēka.

Nereti vairāk spēka vajadzīgs esošā pilnvērtīgai uzturēšanai, ne fiksai un itkā drosmīgai maiņai.

Cilvēki kopdzīvē ( lasi- attiecībās ) pielāgojas viens otram, kļūst savā ziņā līdzīgi gan izskata, gan izpausmju ziņā. Esam taču redzējuši, kā onkas gados sāk jauneklīgi ģērbties, jauneklīgas frizūras nēsāt, jauneklīgus pasākumus apmeklēt. I sievietes tāpat. Un tas ir forši! A kāpēc neviens nepadomā par to otrādo aspektu??? Ka tas, kurš pārī stipri jaunāks, arī spiests pieslīpēties, pielāgoties... izskatīties stipri padzīvojušāks, vecišķāks...   Kā tur mēdz teikt... ja patiesi mīli... Tev būs svarīgi lai viņam ( viņai ) labi klājas, lai viņš ( viņa ) laimīgs jūtas. Kurš ņemsies apgalvot, ka puisis, kam +/- 30 gadi, jūtas laimīgs, ja izskatās bezmaz kā pensionārs?

Protams, versij. Un gadiem tērēt savu spēku uzturēšanai ir mazohisms.