khm... ja man bij. vīrs alimentos ik mēnesi maksātu iztikas minimuma pusi, t.i. ap 85 lati... es savā mazpilsētā ar to bērnu nodrošināt pārpārēm... es rudenī mazliet parēķināju, cik lielu manu izdevumu daļu var attiecināt uz bērnu (ieskaitot apģērba minimumu un skolai vajadzīgās lietas), ap to summu arī sanāk. iespējams, galvaspilsētā tas ir, maigi sakot, stipri par maz... protams, ka es nesaņemu tik daudz naudas no bērna tēva, protams, ikdienas vajadzības es vairāk sedzu nekā viņš, daudz vairāk... es esmu ar mieru to pieciest, jo pelnu pietiekami. no bērna tēva vēlētos tādu ieguldījumu kā palīdzība skolas mājas darbos, apmācība ikdienišķos vīrieša darbos mājās, bērna pieskatīšanu, ja gadījumā man nākas ilgāk pastrādāt, lai bērns vakarā nepaliek viens... šādu tādu līdzdalību audzināšanā.. tas, kas uzdzen dusmas, ir - viņš to visu nedara... ja arī bērnu nedēļas nogalēs pie sevis ņem, tad tur nekāda audzināšana nenotiek, puika visu dienu dauzās ar kaimiņu bērniem, nekādi pienākumi bērnam netiek uzlikti, vienīgais, ko tēvs iemāca, ir - dzīt luni... un vēl man pārmet, ka daudz strādājot, esmu pametusi novārtā bērnu... ok, varu mazāk strādāt, lai paliek vairāk laika bērnam, bet- kas tad segs tos izdevumus?
piedošanu, par emocijām... gribēju tikai lietišķi uzrakstīt summu