Būtu mana teikšana es ieviestu normu, ka kursantam vismaz kādu stundu vajadzētu pamācīt braukt pa granķerovku.Vienīgais ziemā to grūti izdarīt.
Ar te viens zināms zaļknābis mierīgi brauca pa asfaltētu ceļu.Vajadzēja nogriesties uz grantētu.
Priekšējā piedziņa, aizmirsās ka pie sānslīdes"jāber virsū"...
opā.Labi vēl ka grāvis. Ja būtu koks būtu vēl jautrāk.

Satan, es ar par to, jo parastā programma jau iemāca kļūt par "Šosejas dieviņiem", bet problēmas rodas uz grantenes un ziemā, ja apmācības izietas vasarā... es ar zinu vienu šādu zaļu "Šosejas dieviņu", kurš, pirmoreiz uz gruntenes ticis un vēl izteikti paugurainā un līkumainā apvidū, praktiski pēdējā līkumā autiņu nolika uz jumta, labi, ka kārklos... pēc tam vajadzēja otru instruktoru, lai saņemtos dūšu un iesāktu braukt ne tikai pa Rīgu, bet vispār... :)

... varu ielikt diskusiju... CITU... par to, kā izpaužas nesavaldība ģimenes lokā, cerams, ka tās rezultātā, tev izkristalizēsies kādas domas, kas tas varētu būt... bet, varbūt pats ieliec, man tā kā slinkums

>alegre

Nea, nesavaldības ģimenes lokā ir daudz un dažādas un tās apskatīt nav interesanti, drīzāk tas ir nožēlojami.
Mani gan vairāk interesē vai instruktori kaut kā īpašāk izpauž savu nesavaldību ģimenē :) Tā teikt profesionālās iezīmes.

..un, kur bij likts akcents uz-kaut kā īpašāk...

vot, jūs te daudzi apbrīnojiet instruktoru pacietību... nu, tas jau labi, bet te ir tas āķis, ka pēc tam vakarā tuvinieki no šiem dabū pēc pilnas pragmāres...
tu tieši sasaisti instruktoru pacietību ar tuvinieku dabūšanu. Tāpēc interesēja, kā tieši dabū.

alegre, laikam mierā neliksies... man ir personīgi iemesli šo jautājumu dziļāk neizvērst... piedo, ja vari

ŠEIT BIJA JĀBŪT MARĪNA TEKSTAM

vaij, kā nepamanīju vakar šo diskusiju.Varu tikai slavas dziesmu dziedāt savam instruktoram, pat varu teikt, ka platoniski biju samīlējusies.Viņš mums tāds kā ģimenes instruktors sanāca, gan visiem bērniem, gan pašai, .neviena slikta vārda nevienu pašu reizi es no viņa nedzirdēju, mierīks kā okeāns... nu daudz gan ar mani nopelnīja, jo braukšanas stundu bija krietni krietni vairāk par obligātajām... vienā no pēdējām braukšanām, kad tas viss pasākums virzījās uz eksāmenu pusi, vienreiz saka- nu šodien man sāk patikt kā tu brauc... pirms tam ne ar uzaci neparādīja, ko par mani domā... Atšķirībā no laulātā, kuram pat mana iekāpšana un apsēšanās pie stūres izraisīja ķengas.Bet pa pilsētas centru joprojām nebraucu- nav vajadzības un nelienu ar.

Hmm... vot, šito nesaprotu. Kāda vella pēc jāliek tas eksis, ja pēc tam visu mūžu pa kūtspakaļu braukā? Zinu pat vienu vīrieti, kurš sava amata dēļ spiests bieži braukt uz Rīgu. Takš viņš no Madonas aizbrauc līdz Ķngaragam, atstāj pie māsas autiņu un tad ar tramvaju brauc uz centru. Vāks!

mice. iedomājies- Rīgas centŗa vieglāk un ērtāk ar sabiedrisko un ar kājām. bet visur citur, kur vajag, sevi varu aizvizināt un nevienam nav jālūdzas... un tur nav nekā, itin nekā peļama.

Piekrītu micei, es arī sapratu, ka nav jēgas iemācīties braukt tikai pa lauku ceļiem un pilsētām. Kā noliku tiesības, tā tūlīt laidos uz Rīgu, Liepāju... kas tik viss man neatgadījās, visādi kuriozi, bet drosme man bija. Un tieši sākumā, tagad jau mazāk

mic... zinu vairākus sievišķus, kas brauc labāk kā Šūmahers... bet Rīgā iekšā nelien... nu tā viš i...

jol... ilgu laiku izplānoju maršrutu kā braukšu uz darbu.(nu tu saproti)..kā nolikšu mašīnu... kā pēc tam izbraukšu... tie bija mani ļaunākie murgi... bet ceļazīmi pie Mildas, notriecu kā špicku -a, poliči 200m attālumā stāvēj... galvenais ar paceltu galvu un tēlot, ka nekas nav bijis...

un kas tur tads ta dariit.. visa pasaule tā dara... tai Rigas centra tak nav kur masinu nolikt un tiesam bez lielas vajadzibas nav ko tur bazties..

tas tikai pozitivi, ka vairak izmanto sab.transportu

Nu nezinu gan... tad napig tas autiņš.

tieši tā. dabai draudzīgāk un mūsu elpošanai.

sab transportam ir divi mīnusi... katru dienu tu redzi cilvēkus ar drūmiem ģīmjiem... un nevari ģērbties kā grib.i... romantiskais stils-garām... a, tā... neko, ja visu uztver pozitīvi