O-barss, rezdi, tā gadās... mums dažos punktos līdzīgas biogrāfijas: es esmu tupējis uz takša volgas kapota, gan logu neizsitot: raujot atpakaļ tantuku, kurš leca ārā uz brauktuves man garām ar lielu sparu un cienījamu masu... pašām sanāca spert soli uz priekšu un tai volgai priekšā, reakcijas un federes pietika, bet nost kāpu no tā kapota laikam diezgan ilgi -- tiem, kas no malas skatījās, tas gan bija 1976. gada rudenī pie dzelzceļa stacijas tai trijstūrī... Tērbatenē to kalnenieku iedzinu spraišļos ar slīpu plecu -- arī man reizēm ir virs 80 kg, reizēm = zem 90, niknums bij sprādzienveidīgs un stipri liels, izdarīju to gandrīz vai ar gandarījumu, jo ar sānu redzi iepriekš biju piefiksējis, ka aiz manis stumjas jauna mammīte ar knapu pusgadnieku ratiņos, tagadējie rati gan niknāk konstruēti, tomēr neiesi jau ļaut testēt, cik nikni uztaisīti... bet visvairāk besī pati ideja: vietas uz ielas pietiek, bet to dzelžu, alumīnija un titāna dēļ var atļauties brutāli braukt gājēju masā, besī tā atļaušanās... tā spekulēšana, tā tīšā nekaunīgā gaidīšana, ka šitiem šmurguļiem, kas kājām iet, ka viņiem tāda braucēja masa un riteņrāmja kantainība ir jārespektē, -- tieši tādēļ sirdsapziņa aiztaisa sev pašam muti un neliekas zinis par to elkoni, ko mēģini ielikt nekaunīgajā feisā... jopcik.

... ir ok... situācijas ir dažādas... galvenais, lai tādās reizēs fiška rubī, un vari kaut cik izskaitļot, paredzēt un noreaģēt... ja sapņosi, nobīsies vai kritīsi panikā, tad ir 3,14zģeC... ne jau vienmēr to vajag, bet ir, kad vajag... es tā arī nesaprotu, ko šads cilvis domā, kad nesās virsū... taču ne jau, ka visi tagad pamuks, jeb vai to vispār varēs izdarīt... un veļļuks, lai vai cik kantains, tomēr ir un paliek tikai veļļuks... daudz nestabilāks un sāpīgāks pie kritiena, nekā cilvēks uz 2 kājām... visdrīzāk aizmidzis, sapņo braucot, un nedomā kas būs pēc pāris sekundēm... tur pat šņabi vai sapīpēties nevajag... un šitā arī pie mašīnu stūres ir daudzi... tāpēc nav svarīgi, kas esi, ar ko brauc vai ej... vnk. domāt ar galvu un uz ielas negulēt...
... kā tas konkrētais gadījums beidzās?... kāC bija tā vellapēdista argumenC, kāpēc?...

Beidzās? Nobloķēju, iekantēju spraišļos -- apturēju: garām taču to ratiņu dēļ nevarēja laist, vienkārši nost palecot... Pat, lecot prom no viņa, man būtu jēlec blīvā pretimnākošo masā, -- ja jau kādu test ar masu, labāk to, kur’ds tiešām pelnījis... Tas vienkārši bija nahalīgs tīnis, kurš nākot tai masā ar savu mauntinu, ņirdza atklāti, jo pirmie sievieši, meiteņi rāvās pa kresi, grūdās virsū pretimnācējiem -- tai trubā kā pudeles kaklā bija blīvs gājēju korķis... Palika tais šķēršos, nojumes stutēs, apdauzīja plecu, ģīmi, iespējams, arī feisu, bet tikai sāpīgi, ar kādu nobrāzumu: palamāties vēl spēja diezgan skaļi, bet tūlīt no kādas dāmas aiz ratiņstūmējas dabūja arī ar somiņu pa galvu.

... vai tā,kas ar somiņu viņu piebeidza, nebij mūsu Olita?...
puiss nākamreiz varbūt bišk padomās...

Stils bija atbilstošs, skaņu pavadījums arī kaut kāds bija, Olitai gan varētu būt bijis arī skaļāks...

marīn, mani nepazīstot, tavs apgalvojums ir dikti aizvainojoš... skumji, ka tev liekas, ka šitā diskusija ir vieta, kur par mani nievājoši izteikties... tev, tak ir savējās, kur vari paņirgt bez bēdu...

Olita, vērojot Tevi te, par klusu vismaz es Tevi nesauktu. Arī sevi te es par klusu nesauktu, bet es uz sevi sava pamanītā skaļuma dēļ neapvainjos un arī Tev iesaku par līdzīgu pieeju padomāt. Bez naida un aizvainojuma.

Olit, ņem to visu vieglāk... tas taču bija tikai joks... nekā aizvainojoša tur nebij... tik bišk uz zoba pavilka...

..nu, par riteņbraucējiem tā kā parunājām, ... kaskadieri iz dzīves dikti tēlaini izteicās , pat mani ievizualizēja , bet man te tā doma tā kā urķējas un urķējas... vot, jaunās māmiņas ar ratiem... nu, no dažas labas man šermuļi metas-brauc pa ietves vidu ar stindzinošu skatu-... malā ķoķka!!!!-es te tagad braucu!!!... un, ja vēl divas ar ratiem , klaču sit-un abām pa ļuļķim mutē... a, tu kauč pa plastunski... nu, garām netikt un viss...

Viņas ir bravūrīgas tikai tik ilgi kamēr neerti jūties Tu

..varbūt... bet parasti šitādas situācijas man uzsit asini, kad uz darbu jāsteidzas, a tā man pofig, varu arī zirnekļcilvēku patēlot... ja nav jāsteidzas

Olita, -- 24.01.2011. - 17:57:27 -- Tev šodien cienījami veiksmīga diena.

nu, šodien man bija pavisam normāla diena... un, nekad ,,nebļaustītos,, viena negadījuma sakarā, es runāju par novērojumiem, kas nav radušies vienā dienā...

... vot, es te sēžu un štukoju - a kāpē visi Tev vislaik virsā skrien?... tad vellapēdisti, tagad bērnu ratiņi... baile pat domāt, kas būs rīt...

barss... redz... nu, ne jau visi, tik ir tāda suga, kas jūtas kā karaļi, uz ietves, uz braucamās daļas utt., ... bet kaut kā elementāro aizmirst... nu, pakāpsim katrs solīti sāņus , palaidīsim viens otru garām... nu, tas tik elementāri-vismaz man tā šķiet...

O-barss, ja Tu koķetē ar Olitu, tā cita lieta, bet, ja tieši par tēmu, tad Rīgā agresīvi un ciniski velosipēdisti, kuri ar gājējiem ne tikai nerēķinās, bet pat izklaidējas taranējot, ar katru gadu vairāk: pieaug velobraucēju skaits, vairāk arī velohulīšu. Pat tagad ziemā daži, it kā virišķigi velofani, turpina braukt, BET... trotuārs ir slidens visiem, -- ne tikai veločaļiem, bet arī gājējiem: manevru iespējas apgrūtinātas visiem un ziemā uz ietvēm velofanātiem tomēru būt vēl uzmanīgākiem un pieklajīgākiem, diemžēl ikdienas novērojumi liecina, ka tā nav.

..mīļā debestiņ, es pat nedomāju, ka ir pat akcijas ar taranēšanu... ta jau ir vēl sliktāk nekā domāju

marīn, tu ar drīksti pakoķetēt...

Olit, sorry, vai Tu to par tiem karaļiem, par sevi?...