... ja vieta ir tik šaura, ka nav kur sprukt, tad visdrīzāk kautko līdzīgu, kā tad, kad man uz gājēju pārejas uznesās auģiks... palēcos, un ar pakaļkājām trapīju stiklā, ar pakaļu uz kapota... auģiks pilnīgi apstājies bij 3 metrus aiz manas palēciena vietas... ja nebūtu palēcies, tad lūzumi garantēti... man nebija nekas, bet auģikam stikls beigts un kapoC salocīC... tāpēc jau teicu, ka visi kļūdās, bet apzināti provocēt vai kašķi meklēt ir slikti...
... ja velobraucējs redz, ka nav kur palikt, tad parasti bremzē... ja man šitāC nestos virsū, un vietas, kur samainīties nav, liktu saprast, ka mana "būda" - nu neesmu es maziņš, - aizņem visu ceļu, kas liktu šamam bremzēt... bet ja reāli apstāties šis nespētu, tad droši vien, ka mana izstieptā kāja visnesāpīgāk (man) uzņemtu šo sadursmi... ja vieta paliktu, tad pie samazināta ātruma, es palektu malā... nav svarīgi ko šitāC stūrē... bembi vai ričuku... šitādi parasti domā pēc tam, kad jau kautkas ir noticis... zinu, jo man pašam kādreiz bij 18 - 19...
... nu, bet šitie ir tikai manis teorētiskie spriedelējumi siltā istabā, lēnām nesteidzoties, klabinot klavieri... kā būtu, ja būtu, to manītu tikai konkrētaja situācijā...