Vai die, atcerējos kā manā bērnībā, ja draudzenes par kaut ko sastrīdējās, tad viena otrai teica: es tev gribēju kaut ko pastāstīt, bet tagad nestāstīšu. Tad nu bieži vien tā otra centās pielabināties, cerībā, ka tomēr viņai kaut ko slepenu pastāstīs, bet nekā, druška ar vīzdegunīgi izslietu degunu lepni klusē. Patiesībā jau arī nekā sevišķa ko stāstīt nebija, tas vien tāds atriebes akts, spiežot uz otra ziņkārību.
Kaut kā velkas paralēles ar tagad notiekošo šajā diskusijā. 😂 Tikai omes sen jau izaugušas, nesatraucas, ja nestāsta.
Kāda personīgā uztvere personīgā virzienā nav mana atbildība. Kaut gan... paškritika ir laba lieta.
7
1