Varētu gadīties, Olit, ka abpusēji. Es akal domāju, ka Tu par sevi
te runā.
Redz- izlasu- bērniņš slims. Un pirmā doma- slikti, ka slims.. Sak, tad jau bērniņam grūti, vecāki stresā, omītes nelaimīgas. Sak, ta jau es, būdama omīte, TUR, tajā ātro mašīnā sēdētu. ja nebūtu aizdrāzusies jau iepriekš, vēl uz māju. Sak, palātā blakus būtu. Ja nelaistu palātā, pie slimnīcas vārtiem kalstu. Sak, būtu sacēlusi pakaļkājās visus svešos un puspazīstamos dakterus, lai tikai. Skrietu, zāles meklēdama. Skrietu pa galvu pa kaklu. Un atcerētos, ka tiem maniem jaunajiem tagad tik sūdīgi ap dūšu. Un kreņķētos, ka tas maziņais varbūt kaut ko grib, kaut kā viņam vajag.
Bet vismazākā iespējamība, ka es par to netā mekšķētu. Pēc tam kad jau tā trīs dienas pēc kārtas turpat netā pļū... un di... Pēc tam, kad pati tik skaisti aprakstrījusi, cik labva māte un cik foršs ar jaunajiem kontakts...
Tad cietsirdīga esmu es??? Vai pati Tu??? Man vajadzēja mazo Annu žēlot? Vai Tev??? Kamēr Tu te tēloji? Man teikt mierinājuma vārdus mazajai Annai nav nozīmes. Jo viņa te nelasa. Teikt Tev??? A par ko???
Vot, jautājums.
Dažādi esam. un dažādi izpaužamies. Tu savus kompleksus vīlē uz citiem pakāpdamās...