.. tēma laikam nav īsti piemērota piektdienas vakaram...    

var draudzeties un chupoties un pat ieraut kopaa vieniigi nevajag aizmirst kas ir kas!!!

.. bet ja aizmirst?... nepatīkams gadījums notikās..   

Es kādreiz padomju laikos strādāju Nacionālajā (toreiz V. Lāča) bibliotēkā. Mūsu nodaļā bija super kolektīvs, kopā i svētkus svinējām, i bēdas dalījām. Vēl tagad, kad sanāk laiciņš, ieskrienu papļāpāt ar toreizējām kolēģēm, lai cik dīvaini tas arī būtu, bet diezgan daudzas tur joprojām strādā. Ar lielajām priekšniecībām gan īpaši nečupojāmies, bet es pati vienu brīdi biju tāda neliela priekšniece, toreiz tas saucās sektora vadītāja, tas gan nekādā veidā neietekmēja manas attiecības ar kolēģēm, kuras it kā skaitījās zemākā postenī. Es esmu par cilvēcīgām un normālām attiecībām darbā, man arī tagad ar kolēģiem un šoferīšiem ir labas attiecības, kaut gan tagad tas ir pavisam savādāk, nav visu laiku jāuzturās kopā vienās telpās. Esmu piedzīvojusi arī citādas darba attiecības, kur viens uz otru šķībi lūr un mēģina kaut kā iegriezt, jāsaka paldies dievam, ka tas ir jau pagātnē un ceru, ka nekas līdzīgs vairs nebūs jāpiedzīvo. Draudzēties dēļ izdevīguma nav manā dabā.

..laikam man jāsāk domāt, ka esmu tā kas "šķībi lūr"...
ko darīt, ja kāds no it kā padotajiem ļoti vēlas draudzēties... ?

Sasch, es nezinu, tas jādomā tev pašai, bet es neredzu nekādus šķēršļus draudzībai vai pat attiecībām (ja padotais ir pretēja dzimuma), ja vien tas nebalstās uz aprēķinu no vienas vai otras puses. Es jau to esmu neskaitāmas reizes teikusi, ka manās acīs cilvēka amatam, naudas makam, utt. nav nekādas nozīmes, ja viņš man ir simpātisks kā cilvēks. Es vispār nedomāju tādās kategorijās kā "ko kāds par mani (mums) padomās", daru to, kas man pašai šķiet pareizi, un neklausu nekādu "labvēļu" padomus    

Nav laba priekšnieku draudzēšanās ar padotajiem, tas tomēr izraisa visādus pārpratumus un neizbēgamu kolektīva sanaidošanos un apklačošanos/jaunvārds/... Uzskatu, ka šādās atttiecībās ir jāietur draudzīgu neitralitāti un savstarpēju cieņu...

Var strādāt, pat gadiem ilgi.
Ja tev ir labas personīgas attiecības ar kādu cilvēku, kas ir labs spečuks kaut kādā nozare, kāpēc gan viņu neuzaicināt darbā.
Tāpēc jau nav jāpārtrauc personīgās attiecības   

man reiz bij gadiijiens... dziljaa jauniibaa!!! sadzeeru ar savu padoto peec tam kad izliimeejaam man kabinetaa tapetes... tas bij peec darba ,pa chomiskam paluudzot paliidzzibu!!! peec tam saaka uztvert arii darba laikaa mani kaa pavisam saveejo!! naacaas briidinaat un peecaak atlaist no darba    kopsh taa vairs ar padotajiem iipashi nechupojos...

... njaa... man arī ir rūgta pieredze...    

    Pareiz Otard.., ja barosi no rokas, tad var arī pus roku noraut...    

laigan tagad darbaa shefs cep gan shashlikus ,gan ar konjaku cienaa un nav mums nekaadu probleemu!!! un notiek tas viss darba laikaa... taaka viss atkariigs no pieejas un attieksmes!!

.. hmm.. pēkšņi tas, kas ir bijis apciemotts un šašliks kopā cepts, sāk pārmest, ka lobē kādu citu.. vobsčem- nav atdeves un rezultāta tam šašlikam... ?

Nu ir tak dažādi svētki, kad kolektīvs savācās... , bet tas tak nenozīmē, ka šefiem ar padotajiem īpaši ir jāčupojās... , distance tomēr ir jāsaglabā...

Bet tie jūsu piemēri jau ir tieši tas, par ko es teicu, ka viens no iesaistītajiem mēģina iegūt kādu izdevīgumu. Man jau tas drusku izskatās pēc tāda "priekšnieka sindroma", sak, es esmu kaut kas augstāks par to otru. Mēs visi vispirms esam CILVĒKI, un nevienam tas krēsls pie pakaļas nav pielīmēts, dzīvē visādi var sanākt    

veelreiz saku nedriikst jaukt darbu ar atpuutu!!! ja tas saak jukt tad neviens priekshnieks kopaa ar to jauceeju nekad neatpuutiisies un nechuposies!!!

Junona... , tas kopēstais ’’šašliks’’, var tak ar abiem kādu ļaunu joku nospēlēt, i ar priekšnieku, i ar padoto...    

tas nebija tas, ko es biju domājusi..
nianses attiecībās ir daudz smalkākas un nivelētākas...
piemēram- jau 10 gadus it kā esmu priekšniece-audzinu un skoloju padotos, kuri tagad spēj būt man priekšnieki, jo tādus esmu izskolojusi... un pārītis no tiem arī ir...

Tad jau vispār labāk ne ar vienu nesatikties, nedraudzēties, jo nekad jau nevar zināt, kas var notikt    Manas domas ir tādas, kā es izteicu, tas jau nenozīmē, ka citiem domas nevar būt savādākas    

... uh.. atkal kategorisms.