rozeroze... Tu jau tagad velc uz sēriju - nesmejies, būs jāraud...

haijama... acīm krunciņas         

 [   nu nē ..labāk ar zobiem... zobus vēl var salikt,ja izsītīs par pārprastu smaidu... a ko darīt ar pārsmaidītām acēm... kas vairs pēc tam nesmaida   

   lauvenek

roze! Tu vēl neesi tik mani atkodusi, ka krunciņas man pat loti patīk? smaida krunciņas - tas taču ir pasakaini skaisti. ir tādas vecas tantiņas, kam dzīve seju savilkusi nepārejošā mīlīgā smaidā, tas tak ir vienkārši burvīgi..

un viņām diez vai kāds vairs pēta - kāpēc nu šī smaida..

Es nemaz nedomāju, ka tās var traucēt, bet viņas ir gan   , kā smukas pēdiņas.   
ja jau tās nebūtu tad smaids izskatītos šādi -    

šitā man viena bijusī kolēģe smējās, lai nesakrunkotos..          

skaņa apmēram - ho ho ho

lauvenek... man pat izskatās, ka viņi nemaz tā uz pasūtījumu nesmaida, tur tā dabīgi tas viss sanāk. Tie mani novērojumi.   

vecu cilvēku sejas... tā ir vesela zinātne...     dabiskums,labsirdība... to nevar noslēpt   

ja, cik esmu bijusi šur un tur ārpus postpadomju telpas - viņi, pa ielu ejot (mazpilsētā, kur tomēr mani neviens nepazīst), uzsmaida un uzsauc - Hi vai Good morning! un tie pavisam neizskatījās mākslīgi smaidi..

Es laikam dzīvoju uz citas planētas.
Tā kā esmu kļuvis par ciniķi,tad smaidus arī neredzu.

Laikam jau dominē "pērkamie" smaidi.

dominē... varbūt... bet mani tie nepārliecina... to jau uzreiz var just... tas salkanums spiežas pa visām porām... arī pārdevēju smaidi ir tik dažādi...

roze3 , bet Tu pamēģini kad jūties slikti vai esi pikta pasmaidīt. Esmu mēģinājusi - nu neiet cauri. Toties zinu, ko nozīmē dežūrsmaidiņš, vai smaids nr.5 kā mēs to saucām. Šādus smaidus padomju laikā ar fizisku iespaidošanu iedzina meitenēm vingrotājām, sinhronās peldēšanas sportistēm utt. To patiešam var iemācīties darīt automātiski un izskatīsies tik nepiespiesti.    Ārzemēs apkalpojošajam personalam tas ir likums nr. viens - smaidīt pat tad, ja saproti ka sū... būs. Paskaties uz stjuartēm lidmašīnā - domā viņām ir viegli, bet viņas smaida un tik nepiespiesti    

lauvenek - piemirsi dejotajus. baigi smuki izskatās - aiz kulisēm šī pīpē pārgrieztu ģīmi, skaļrunī nosauc nākamo deju, meitēns nomet pīpi, nospļaujas, naturāli "uzliek" smaidiņu līdz ausīm un nesas ārā bruncīšus turēdama..    

bet es tā saprotu, ka mazāk saruna tomēr par apkalpojošajiem personāliem, bet par cilvēkiem, kuriem no tevis neko nevajag. par viņu smaidiem..    

smaids... ja nāk no iekšām... nu super.
smīns... arī vajadzīgs... nu tāds ar mazu ironijas piedevu... atbilstošajā situācijā... iedarbojas
ņirdzīgā smīnēšana... brrr... kaut kur jau robežojas ar psiholoģisko vardarbību
nesmaidošie cilvēki-nu ir tak nelaimīgas būtnes... sakot,ka kuņģa slimnieki esot īdzīgi... un tā bez gala...

   tad, kad bads, tad arī nesmaidu      
lauvenek... tad, kad pikta, tad pikta, nav smaidu, neko nevaru izmocīt un necenšos, tad izpiktojos   

roze3, bet es māku smaidīt arī caur asarām - smaidu, kaut īstenībā es raudu. Kad dvēsele raud citi to bieži neredz, jo dvēselīte jau ir tur iekšā, dziļi, dzīļi paslēpta. Smaidu cilvēkam, kaut jūtu jau asaras acīs sariešamies, bet sarunu biedrs domā, ka tās man no smaidīšanās... Bet nu pēc šādas "smaidīšanas" istenībā ir jāizkaucas ta pa īstam, jo pretējā gadījumā var vienkārši neizturēt ne fiziski, ne morāli.
Kad jūti uz sevi vērstu agresiju no negatīvi noskaņota cilveka, labākais ierocis ir smaids, caur nevaru, nespēju, bet iemācīties pasmaidīt. Kad tev dara pāri mēģinot smaidīt neļauj savam pāridarītājam justies kā uzvarētajam. Kas notiek pēc tam , tas jau nav svarīgi - galvenais spēt atbrīvoties no tā negatīvā citiem nekaitējot.    Nu filmās arī bieži ir redzets, kā oficiats apkalpojot īgnu klientu iztur visu ar smaidu, bet ieejot palīgtelpās izlādējas bļaujot. Un pareizi dara