nedomāju gan, ka ir spēkā šī teorija - ka pēdējais satiktais ir likteņa zīme, ka tagad kaukas īsts gadījies :) Likteņa priekšā mēs visi esam kā bērni - meklējoši un nezinoši, un gatavi kļūdīties atkal no jauna.. Mēdz teikt, ka jaunībā viņi izšķīrās, jo bija raksturu nesaderība :) Tas jautājums mani nodarbinājis visu dzīvi - ko īsti tas nozīmēja man pašam?? Ko tas nozīmēja manai sievietei? Cik patiesībā esmu vērts un cik vērta bija viņa? Var izrādīties, ka pēdējais satiktais nav nekāda likteņa zīme par īsto - bet tikai Mūsu Tēvs debesīs savieno cilvēkus, kuri viņam šķiet kļūdu pilni, bet dzīvojuši mīlestības pinekļos :)

Gabriels, Samuels, Rafaels... tie taks onku vardi, engeli taks nesaucas Annina, Zanite... ?!

Krot, varbut cilveki medz visu sarezgit, jaucot ieksa liktenja, engelja, vai Dieva vardu?

>valets
Tici man - jo mazāk tu sarežģīsi savu dzīvi ar pārdomām par sievietēm un eņģeļu skaistumu, jo vairāk izskatīsies pēc garlaicīga lakstu poda - tu vari būt smuks un auglīgs, bet cilvēki ies tev garām un nepamanīs, kas tur vispār bija

malacis krot, nosauci sievietes par cilvēkiem, es jau domāju, ka Tu domā, ka tikai vīriešiem gods par cilvēkiem saukties,

Man viens pazina, vienmer uzsak ar/ tici man/, bet lieta tada, ka vins lielakoties kljudas savos spriedelejumos!
Tad nu ka lai es Tev ticu Krot?!

cilvēks tic tam, kam vēlas ticēt un, kam ir gatavs ticēt, tam, kas saskan ar viņa nosprausto mērķi,
no bībeles ’lai jums notiek pēc jūsu ticības’

>saulīte
drīzāk otrādāk, jaukā :) - es esmu no tā Sūnciema, kur visi veči uzskata sievietes par eņģeļiem, bet nekādi nevar saprast, ko šīs debesu būtnes spēj tādu drausmīgu sadarīt sircmājiņās, lai pēc tam kļūtu nervozas, ja es tur uz momentu pēc tam arī gribu iestaigāt :) Tad mēs brīnamies, kāpēc mums neļauj un saka, ka jāpagaida brīdis :))

valet, mācies no krota, lai nebūtu kā tas minētais lakstu pods, krots tik mīlīgi pateica, ka es vai sajutos kā eņģelis, i aš labi palika...

Man nepatik tada glumisanas! Pie tam, ja jau vins censas but padliza, un dziedot arijas dazam, kapec citas, tani pasa laika nosauc par dumjam?
Ja jau visas labas tad visas?!

valetiņ, atslābsti, Tev viss ir tikai balts vai melns, te ir tā smalkā māksla, ko ar laiku daži vīrieši iemācās- iemidzināt sievietes prātu, kas reizēm ir vajadzīgs. Vai tad grūti kādreiz tā vietā, lai teiktu, valet Tu esi gudrs stiprs utt, pateikt tai dumjajai sievietei pa spalvai, tas atbruņo, un visi ir laimīgi un dabūjušies

Tik nevajag, balts/melns, man zalite radas zalja, debesis zilas...
Sievietes par engeliem nevaru nosaukt, jo viniem, ja jau tie ir cilveku aizstavji, ir jabut brunucepures, ar smagiem zobeniem un vairogiem rokas, ja modernie engeli, tad ar pistikiem!

Parasti jau filmās rāda, ka cilvēki par eņģeļiem pārvēršas pēc nāves.
Un tad tur sākas baigā mistika.
Man ar patīk domāt ka mani vecāki viņsaulē "sēž uz mākoņu maliņas" un sargā mani.

... un vel, es luksafora, gaismas atskiru, ta luk /balts, melns/ uzmet lupu, un aiziet slepot!

kamēr sievietes ir darba kostīmiņos ar šauriem dekoltē - viņas vēl nav eņģeļi - viņas tikai pārtop :) īstie eņģeļi parādās mūsu acīm tikai kailas sievietes izskatā - paļāvīgas, valdzinošas, siltas un kārdinošas :) īstākās debesu būtnes, kuras šad tad atjautīgi ātri paklausa un notupjas tieši virs mēlītes - sajūtas daudz svētākas apņem seju, kā būtu iegājis baznīcā

Sveču dienā iededz sveci savam Sargeņģelim..!!!

Dēļ tā ir vērts dzīvot

nu tie mūsu sargenģeļi nemaz nav ar spārniem un baltās minikleitiņās...
 mans, piemeram ir pavisam melns, pussaplēstos džinsos, vienmēr piekusis un noguris... viņa baltie spārni nav redzmi... viņš neprasa neko no manis, bet kad man kaut ko vajag- viņš vienmēr ir blakus... vienmēr zin un uzmin manas vajadzības.. un tās nav nekādas extras...  
 ja nebūtu viņa- diez vai es vispār būtu... nezinu kas tas bija un kā, bet viņš bija īstajā vietā, īstajā laikā, lai neļautu man zaudēt savu dzīvi...
  un tāpēc es pat nezinu viņa vārdu- es viņu saucu vnk- Angel..  es nezinu, kur viņš dzīvo, nezinu neko par viņu... , bet kad man ir slikti- viņš vienmēr to jūt un atrodas pavisam negaidīti..
 kad jautāju- kā lai paeicosTev par to, ka Tu esi- viņs vienmēr saka- pienāks laiks, kad kādam varēsi palīdzēt TU...  
 Tāda manuprāt ir sagenģeļa būtība un sūtība - to mazo uz sava pleca es jūt vienmēr, bet dazreiz vajag tādu lielu un spēcīgu, kurš var Tevi uz rokām iznest no Tavas bedres...

Ar vai bez spārniem ... bet Sargeņģelis ... un tas ir lieliski ... !!!!