Oi, oi, oi, oi, oi, ko paspējušo kopš rīta cēliena pierunāt...
Lasu un domāju, domāju un lasu. Un zinko izdomāju? Ienāca prātā, cik traki būt maza bērna skolotājam, bērnudārza audzinātājam... Paties! No vienas puses, Tu ar viņiem kopā runā un māci, un priecājies un stāsti, un krāso, un lipini un pūpolīšus un puķītes un oliņas un redzi to līksmi viņos visos... bet Tu tak nezini, kurš no viņiem aizies mājās un kuram pateiks STULBĀ UČENE KAUTKĀDU RELIĢIJU UN NEKAM DERĪGUS UN UZSPIESTUS SVĒTKUS MĀCA...
Vzrbūt, ka labāk, Mersi, ka šodien Tavējie palika mājās? Vēl iemācītos kaut ko ne to...