arī katrs ES kvaltātē ir gana mainīgs lielums... un ne vienmēr uz augšu...

piekritu matadoram. bet katram sava izvēle, nevar prasit, lai visi būtu vienādi, tas, protams, buūu jauki, ja visi censtos pilnveidoties, būtu ieinteresēti izzināt sevi... bet pasaule līdz arr to ir raiba

Nu tā viņu darīšana... dzīvot vāveres ritenī un skriet, un skriet, un skriet... tik nekur neaizskriet...

inkognitoo, skrienam mēs visi, tikai katram savi mērki un katrs šo skriešanu izjūtam savādāk

Kāpēc tad vāveres ritensi. Ļoti daudzi ir pilnī`bā apmierināti ar savu dzīvu un pat ļoti prasmīgi to bauda, lai gan no garīgā viedokļa ir pavisam zemā līmenī. Tā kā Inkognitoo, tagad Tu mazliet sāc braukt steriotipos...

Sorry par kļūdām - es nepārlasu

... redzi marin, tur jau tā lieta-"ja laiž kāds arhitekts, fondu glabātāja", tur ir attieksme un to var just, bet pirmais iespaids iedomājoties gidu... tie paši stereotipi vien paliek ar cerību, ka atnāks kāds arhitekts vai vismaz komunālvaldes priekšsēdētājs(prestižs amats no Emīla nedarbiem)

claire, es vairs neesmu tik pārliecināta, ka visi skrienam, virzīšanās ātrums tomēr ir dažāds - dzīve to pieregulē, vai tad ne? Vismaz uz brīdi, lai sava kineskopa multenē sāktu kadrus saskatīt un izvērtēt... vai tad ne?

Tu esi pārāk labās domās par cilvēkiem, Inkognitoo !!!

vāveres riteni minēju tāpēc, matador, ka ā ir viena un tā pati trajektorija, viens un tas pats domāšanas, vēlmju, kaislību loks... kāpēc tik daudz negāciju apkārt? No apmierinētības? Šaubos... :))

man gan neškiet, ka apkart viss vienāds.un negācijas, jo vairak tam uzmanibu pieverš, jo vairak rodas iespaids, ka tam nav izejas.vairāk uz pozitivo skatos, tas nenozimē, ka lidinos makoņos un hihinos vnk negativa ir daudz, labak darīt un domāt pozitivi, lai neiegrimtu pelēcibā

Negācijajām šajā valstī ir daudzi citi, nozīmīgāki, cēloņi...
Vidusmēra vecās pasaules mietpilsonis ir pat ļoti apmierināts ar savu ikdienu, lai gan būtībā nekāda attīstība nenotiek.
Domāju, ak Tu tagad jauc kopā dažādas lietas. Ne visiem ir prasības pēc garīgās attīstības.

Ja cilvēks savu darbu dara no sirds, tad rezultāts ir pilnīgi savādāks nekā tad, ja viņš uz darbu aiziet atstrādāt savas noteiktās stundas. Un ir pilnīgi vienalga vai tas ir komunālvaldes priekšsēdētājs, gids vai sētnieks.
Nelaime ir tā, ka mūsu ekonomiskajos apstākļos cilvēki vairumā gadījumu ir priecīgi par to, ka viņiem vispār ir darbs (pareizāk gan būtu teikt nevis darbs, bet gan par darbu maksātā alga) un tāpēc daudzi ir spiesti darīt to, kas viņiem nemaz nepatīk vai ļaunākajā gadījumā pat riebjas, bet naudu vajag, un tā izveidojas tas apburtais loks, jeb pieminētais vāveres ritenis.

Junon, neticu, ka Tu esi tik naiva un tici, ka lielāka daļa pasaules iedzīvotāju nodarbojās ar savām "sirdslietām"... Nu nav tak tā. Bet nedzivo tak masveidā visi sūdīgi...
Nevar visas nodarbes mest vienā maisā - ne visās var gūt personīgo piepildījumu, un tieši tāpēc cilvēkiem ir(ne visiem) hobiji un ārpusdarba aktivitātes, kuras tad arī sniedz gandarījumu un piepildījumu, kuru iespējams nesniedz darbs. Bez tam, tas nebūt nenozīmē to, ka cilvēks savu darbu darīs slikti, ja tā nav viņa sirds lieta. Ļoti daudzi, tai skaitā es, darbu uztver neitrāli - kā, teiksim, pienākumu kopumu, kas jāveic labi, lai nodrošināt sev ienākumu avotu.

Es nesaku, ka tā ir. Es saku, ka tad, ja darbs ir arī sirdslieta, rezultāts ir labāks. Es pati vairāk nekā pusi no sava darba mūža darīju to, kas jādara, un nebūt nedarīju to slikti, bet tagad, kad es varu darīt savu sirdsdarbu, mana personiskā sajūta arī ir pavisam citāda.

Tur es Tev piekrītu

... nu, matador, smalki teikts... manas domas sakārtoji un izdevi(apgāds -matadors) par libretu netiesāšos

Rēķinu piesūtīšu vēlāk

Jā, Matador, ta viš i...

Matam buččča par feinu definējumu.