Kamēr mums garšos alus un mīla sirdī mitīs, tikmēr Trimpus nebūs ne miris, ne satrunējis.
Mēs mīlam tos abus it labi
Mēs mīlam tos abus it labi,
Kā alu, tā mīlestību;
Ja viens no tiem jāpiecieš būtu,
Tad ķertos pie alutiņa.
Maz gadu šos priekus mēs baudām,
Kad sirsniņas mīlībā deg,
Bet Trimpus man uztic līdz kapam,
Un alus nemūžam nav vecs.
Ak, daiļajā naudiņa makā –
Caur Trimpu tā pamesta tiek!
Bet tādam jau jāpaliek trakam,
Kas mīlestīb’s purvā iestieg.
Kas mīlestīb’s pirtī sapēries,
Tam glābiņš vairs nav it nekāds,
Bet ja kāds ir alu sadzēries,
Ar siļķi tiek izdziedināts.
Ja divpatsmit skuķes man’ pieviļ,
Tad prātā man nenāktu mirt,
Bet ja man vairs negaršo alus,
Tad zinu, ka jāmirst man būs.
Dažs saka, ka skūpstīties grēks ir,
Bet tomēr tas nevar tā būt,
Jo, kamēr virs zemes mīt ļaudis,
Tie visi ir skūpstījušies.
Ja likumam pretim tas būtu,
Tad jurists to nedarītu;
Ja svētumam kaitīgs tas būtu,
Tad mācītājs neskūpstītu.
Ja skuķēnam kaitīgs tas būtu,
Tad skuķēns to neatļautu;
Par naudu ja pērkams tas būtu,
Students to nedabūtu.
0
0