māku paskatīties(un mainīt attieksmi), kad ir pagājis laiks. citādi - pagrūti..

Ko Dalī gleznā ieraudzījāt pirmo - Volteru vai mūķenes?   

Mūķenes.   

Es parasti arī skatos uz notikumu no dažādiem skatpunktiem, jau lasot vai klausoties atmetu intonācijas un faktu pastiprinošos apzīmējumus. Tā, lai maksimāli paliek tikai plikais fakts un tad velku bildi kopā. Bet tas, ja notikums neskar mani personīgi. Ja tieši ar mani notiek, tad gaidu, kad norims emocijas, uz emocijām nav skaidra prāta.   

ube, es pamaniiju pirmo to, kas seež ar muguru bildes kreisajaa pusee.Un ko tas noziimee?   

Man šodien vienu briidi neviļus sanaaca paskatiities uz visu savu dziivi taa ,bez sevis žeelošanas vai sevis lieliišanas, it kaa bez emocijaam,it kaa no malas, it kaa filmu ... Tas bija tik savaadi...

Patiesībā jau neko īpašu. Man dēls ar teica - to sievieti ar kailo krūti.   Katrs tur var ieraudzīt ko citu, kaut bilde no tā tak nemainās.

negribu analizēt pagātni... kāda bija, tāda bija ... jādzīvo ir šodienā un jādomā par rīdienu

Acīs iekrīt diagonāle -- no kreisās puses, vienlaikus: krūts, gudrinieka biste un mūķenes... Te gan nianses, -- ja skaties uz Dali vai līdzigiem smadzeņu nedarbniekiem, jau skaidrs, ka jāmedī uzreiz vairāk nekā 2 plaknes... Ja jāskatās uz izdzertu un zemē pamestu pudeli, tad vispirms piemt, vai vesela, vai nav lausku, kas var traumēt pašu un tobrīd blakusesošos... Paskatīšanās veidols mainās atkarā no tobrīdējā mērķa un vajadzības... Ja skaties uz mežu tālumā, tur ir viena plakne, ja starp kokiem spriģis kāda dzīva radība, acs reaģēs uz kustību punkta: kā snaiperim. Jo interešu zona tuvāka, jo lielāks uztveres platleņķis un paceļas kā kārts kamera TV-komandai: labākais situācijas uztveres veids apjēgšanai -- visbiežāk, toties -- ne vienīgi vai tikai.

Aptveramajās/neskatāmajās dzīves situācijās zivs nav svarīga -- zivs asaka: noskati zivs gaļu nost, atkaulo. Ja vajag romantiku, vari meklēt govs acu krāsu un pļavas atspīdumu tajā. Ja jāppaēd pašam, jāpaēdina savējie, tad jāzina, vai ar pienu viens pietiks un kā izslaukt, ja tuvumā arī teļš vai bullis, jāzina arī, kā nokaut vai nošaut, nodīrāt, sadalīt. Tādu modeli te savulaik izmēģināju, palaižot diskusu par dažādiem invaliditātes aspektiem: un katrs diskutants, kurš toreiz bija tuvumā, kopbioldē pats atrada savu vietu, -- protams, ne jau bez trokšņa -- spilgtākie, klusāk, mierīgāk -- tie, kuri uzmanību spēj pārslēgt, sadalīt, kocentrējoties uz tobrīd būtiskāko.

volteeru neredz ,tikai sievieshu kjermenjus.

   Es te padomāju... ja šo bildi apskatītu viens cilvēks. Aprakstītu to kādam citam... un tā uz priekšu vēl kādiem pieciem... Nez, kas tur beigās sanāktu.?   

Nu, marins labi pastrādājis, sen neko tādu netiku lasījis!

Gudrais nedomā vienīgi ar prātu, bet arī ar sirdi. Viņš ar visu sirdi satver iespējas, kas viņam rodas. un viņš ierauga tās smalkās atšķirības, kas dažam raupjam garam paliek apslēptas. Gudrība ir praktiskais prāts, kas pārvērš zināšanas darbos, kuri ir adekvāti īstenībai. Līdz ar to daudzās zināšanas maz ko palīdzēs, ja nespēsi saprast, kas šajā acumirklī ir pareizi.

A. Grīns //bet ne Aleksandrs//

Uhtī... nu skaisti, puiši !
Es kā reiz pirmo ieraudzīju Voltēru. Tas no iepriekš gūtās pieredzes. Vairākas stundas biju uz šo "bjustu" skatījusies   

Paskat cik mums daudz filozofu, prieks lasiit...    

Gleznā - iespējams tā sieviete pie galda vislabāk redz, ka viss, kas notiek dotajā momentā - intriga, nodevība, kaisle, meli - ir vien tāds caurumots tukšums... bez vērtības.

..globāli vai no augšas... tas man nav skaidrs...

gan taa, gan šitaa, olita.

... no augšas -tas būtu tā kā augstprātīgi... neiedziļinoties... bet, globāli... nu, tas jau vispār -līdz saknei   ... man , laikam, nesaprast      

Nee, no augšas- tas buutu nenolaižoties liidz muļķiigaam emociju kaisliibaam, kas aizeeno patieso skatu.   

globaali- tas ir objektiivi, ne subjektiivi.