Reiz jau laikam stāstīju, kā aplūkoju laikrakstā mūsu 100 gudro galvu portretus. Un tā doma zemapziņā bija iezagusies tieši tāda- vai es viņu varētu gribēt, vai es spēju iedomāties sevi ar viņu gultā, vai viņš rosina manu iekāri, manu interesi... kaut ne nu tādēļ es tās bildes skatījos, ne tādēl tās tur bija ieliktas.
Un par foto publiski vai privāti... manuprāt tāds bez publiskas nemaz nerosina iztēli un interesi tiktāl, lai prasītu bildi privāti
Un ja nu tiešām prasa, tad tam pamatā kaut kas cits. Varbūt sarunas. Varbūt izteikumi...