"..Slaidās grāmatu muguriņas neuzbāzīgi ar delikātu smalkumu rindojas plauktos.Grāmatās nav bezkaunibas, tās nekad nelūgtas neuzsāk sarunu, netirda, nebāžas dveselē.Tas gaida siltu roku pieskarienu un ļaujas .Grāmata atklājas dāsnak kā cilvēks, kuru taču nepaņemsi rokās un nepāršķirstisi.Ari sevi ne.Lasīšanai ir iekšēja, dvēseles diktēta motivācija, bet tehnoligijas, steiga, dzīves stils un prasibas - tās visas ir atrunas.Neapšaubami divvientuliba ar grāmatu ir daudz labāka par seklu, bezjēdzīgu sabiedribu, kur sarunas vairāk līdzinas kaut kur dzirdētu sakņu kakofonijai.Trūkumā, nelaimē, bezizeja, slimibā un vientulībā grāmata ir ta gara pupa pa kuru uzkāpt debesis.meditācija un burvju vārdi, kas sapņus pārvērš realitātē.Grāmatas dzīvo ārtpus laika, pateicoties tām mēs varma sarunāties ar Eīptes faroniem .Krievijas cariem, ar Homēru, Platonu vai Freidu, visi varam būt laika biedri... "

fragments no Evijas Haukas raksta "Patiesajā Dzivē" par bibliobusu..