Neciešu Latvijas videi/dabai neraksturīgas -- krasi kontrastējošas -- smaržas/smakas: smagi, agresīvi ar smaržām salējušās, plastmasas dežiem pārpūtušās sievietes, vīriešus ar lētajiem smaceniekiem -- vienalga, ādā smērēts vai rīklē liets...
Pilsētā tagad, kad vairs mežā maz eju, vieglāk, pats vienu savienīgo odekolonu mazliet aiz auss aizpūšu, bet pašu tas kaitina: patīk/vislabāk pieņemama dabiskās smaržas -- tīru ādu smaržas... kad gāju mežā bieži, šnobelis bija uztrenēts saost meža dzīvniekus, atšķirt dažadus, kaut visvairāk bija vajadzīgas mezacūkas kā visbiežāk ēdamie mežalopi... Pilsētas mākslīgās smakas šo varēšanu, protams, bloķē, atsit.
0
0