Jāsaka, ka man jau ir neliels memuāru uzmetums
bet māc šaubas, kādas tēmas un notikumi tautu interesē vairāk...

re jau skice gatava
mani vecvecaki izdzīvoja 2 karos, ar 70ha zemes, bija labi saimnieki
tātad viņi tomēr bija gudrāki, par tiem "gudrajiem"
mums laukos vel padomijas laikos bija saimniecība ar kur 5ha, un 4 mājas
dzivojamā māja, ar 4 istabām, katrai sava plīts
kukiņa kur desas žāvēt, maizes krāsns lielā sava
Tad 2 klētis un vāgūzis
Lopu kūts ar šķūni 
Otra pussabrukusi - lopu kūts ar šķuni, blakus piena māja, aka

Pikanta atmiņa, atceros, ka kad biju maziņš, nu tur gadi 4-5-6 kaķis mūsu Muris, uz māju bija atnesis peli mazu noķertu, un es biju paņēmis pagaršot, bet izspļāvis 

vispār skice ir tēlotājmākslā... literatūrā varētu būt plāns, melnraksts..utt))

pikanta atmiņa????... nez, kā tas jāsaprot?

Liz... klusē, es tev saku-klusē!

welcome, literatūrkritiķi
es nesen Threads izlasiju, ka agrāk katrs otrais bija bitkoinu speciālists, bet tagad katrs otrais ir MI iespeju specialists
labak iesakiet idejas, tēmas, kuras jūs interesē ļoti
jo mani jau drusku te pazīstiet, ziniet manas ievirzes un intereses

drusku jau no topošās grāmatas, pa maziem kusakiem
IEVADS

Mana bērnība un jaunība. Tā aizritēja laukos, lauku mierā un klusumā. Dzīvoju kopā ar vecomāti, mazā lauku ciematā, 70 km no Rīgas, bija diezgan laba satiksme ar Rīgu, kur dzīvoja māte, kooperatīvajā dzīvoklī, strādaja VEF par inženieri, galvaniskie pārklājumi, un tēvs ar savu trešo sievu Ķengaragā, kurš buvēja jahtas, strādaja kokapstrādes cehā Garupē zem kolhoza Carnikava. Māte ar tēvu nebija oficiāli precējušies. Par cik vecāmāte nebija kolhozā, vienīgais ienākumu avots bija mātes alga, plus viņas piepelnīšanās ar individuālo šūšanu, šujmašīna TULA, viņā tā arī sapelnīja pirmo iemaksu kooperatīvajam dzīvoklim Juglā, vecāmāte labi gatavoja ēst, labāk kā restorānā, bija ulmaņa laikos beigusi slaveno Jelgavas Kaucmindes mājsaimnieču gatavošanas skolu, vecāmāte piepelnijās ar galdu klāšanu godos, kāzas, bērēs utml. Kā arī piemājās naturālajā saimniecībā audzējām paši pārtiku un rudeņos vedām uz Rīgu, Matīsa tirgu kādu tonnu kartupeļus, tos pardevām. Tāpēc arī vidusskolas laikos, piestrādaju vasarās lauku brigādē, lai būtu izstrādes dienas bezmaksas pusdienam, ja nostrādāja vairāk, tad launagam, vienu gadu vasaras sākumu strādaju ari LOTOSS vien ībā, ravējām laukos cukurbietes, bet tas darbs bija pasmags un maz apmaksāts, neizdevīgs.

par religiju
Kad dzīvoju kopā ar vecomāti, mēs par garīgiem jautājumiem nerunājām, viņa bija ticīga, abonēja ikgadējo baznīcas kalendāru, baznīcu neapmeklēja. Arī mājās neredzeju viņu lūdzamies, kā arī viņa savu reliģisko pārliecību nevienam neuzspieda un par to nerunāja, iespējams līdzīgi principi ir pareizticīgo baznīcai, jo tā nevienam neuzmācās ar savu ticību. Pa lauku māju staigājot, pie rezerves izejas pret kukiņu bija iebuvēts sienas skapis, un tajā stāvēja vecāsmātes reliģiskās grāmatas, vecajā drukā, kāda dziesmu grāmata, jo kā raksta latviešu vēstures pētnieks, latvieši vairak dzied reliģiskās dziesmas un tās ciena, nevis lieto bībeli.

mātes brālis
No lauku izklaidēm atceros tos jaukos brīžus, kad ieradās ciemiņi. Piektdienas vakaros no Rīgas atbrauca māte, dažreiz ar velo braucu viņu sagaidīt pieturā, viņa atveda maizi, bulciņas no VEF slavenās konditorejas un citu pārtiku.Mātei diemžēl bija drusku cita uzskatu, vērtību sistēma, nekā vecaimātei, un tāpēc viņas bieži strīdējās, it sevišķi māte lamāja vecomāti, un man ļoti smagi bija izjust šos kašķus. Sestdienu rītos ieradās Bauskas radi, mātes brālis ar sievu un bērniem, manu māsīcu un brālēnu. Mēdzu braukāt gan ciemos pie mātes uz Rīgu, uz Juglu, gan ciemos pie mātes brāļa Helmuta uz Bausku un viņu gimenes – sievas Mārītes, kura strādāja Bauskas bērnudārza, Ulda un Ievas. Helmuts strādāja melioracijā, 50tajos gados tika represets, pusotru gadu nosēdeja Jaunjelgavas cietumā, kurā sēžot rakstīja savu dienasgrāmatu. Iesēdas par to, ka mežā ar klasesbiedriem atrada CIP nomestu spiegu raidstaciju, viens no klases biedriem, kā jau tas latviešiem ierasts, nostučīja.

bauskas radi
Bet kad mainījas vara, sabruka PSRS, Helmuts ieguva politiskā represētā statusu, miris viņš 2018.gada beigās, pēc smagas un ilgas slimošanas. Politiski represētā status deva ienākumus, kā arī atbalstu no valsts strūktūram, tā viņš spēja privatizēt savu pusi no vecāsmātes 70 ha zemes, aptuveni 30 ha, tos vēlāk izīrēja, par zemes nomas maksu, es diemžēl kā parastais cilvēks – savu zemi 30 ha pazaudēju.Taču par to vēlāk. Bauskas radi dzīvoja kā vidusslānis, tikai viņiem nebija auto, tās bija kaimiņiem, bija netālu no viņu Dārza ielas 2-istabu dzīvokļa – dārza gabaliņš, ar siltumnīcu, pie Mēmeles upes. Mēmelē smuki ķērās raudas, varēja peldēties, gar Mēmeles otru pusi arī iebrauca autobuss no mana ciemata Valles – Bauskā, braucis pa grubuļaiku laiku zemes ceļu, pirms Bauskas jau sākās asfalta segums. Ar brālēnu Uldi gaitenī spelējām hokeju ar kļuškām, viens stāveja vārtos, viens sita, tad bērnu istabā šāvām mērķos bultas ar gumijas piesūcekņiem, spēlējām metamo kauliņu spēlēs, šahu, dambreti, ziemā gājām uz uzlieta ledus laukuma. Jau tad ievēroju, ka brālēns un Bauskas publika ir ļoti stipri agresīva, vēlāk atradu šim faktam izskaidrojumu, ka ap Bausku mitusi sena kareivīga kriviču ? Krievijas cilts, kuras gēnu piejaukums asinīs ir Bauskas rajona iedzīvotājiem ticis, tāpēc viņi ir tik kaujinieciski, kaut gan laukos, lauku ballītēs izkaušanās bija ierasta lieta daudz kur. Gan Bauskas radu atbraukšana, gan došanās ciemos bija man diezgan pozitīva pārmaiņa, kaut gan dzīve PSRS laikos vispār bija laba.

SKOLA

Skolā mācijos daudz maz labi, bet drusku problēmas sagādāja fiziskais stāvoklis, jeb tizlums, spēcīgi attīstītas kājas, skolā veicas ļoti labi slēpošanā līdz kamēr ap 11.klasi ieviesās slidsolis ap kādu 1988 gadu, bet pārējos sporta veidos, sevišķi basketbolā, dēļ tizluma, švakām rokām negāja tik labi. Kad klasē fizkultūras stundas sadalīja divās daļās ap 20 cilvēku lielo klasi, jau zinot, ka es būšu, tā puse saprata, ka visticamāk būs zaudētājos, jo biju vārgākais posms visā. Tapat nemīlēju smagumu celšanu, smagatlētikas stundas. Bet patika pēc stundam dzenāt bumbu, futbolu, vai vienkārši pamētām basketbolu bumbu grozā.

Tās ir tikai ieskices, tur vēl var apaudzēt sižetus, ar sīkumiem, detaļām, ar kādiem zīmīgie atceres stāstiem
piemēram - kā skolā spēlējām uz naudu 
vai kā es laukos atklāju mopēdu Gauja
kā mēs meklējām apslēpto mantu ar mātes brāli
kā braucam klases eskursijās
utml
jautājums, vai tāds stils der, vai garlaicīgi, vai ko papildināt
es tagad izdomaju, ka būs 2 gramatas vienā, ne visiem interesē ezotērika, ezotērijas pārdomas būs katras nodaļas beigās, kā atsevišķs stāsts
Līdzigi kā filma gramata - Vizīte pie Mīnotaura piemēram, kur nodalīts mūsdienu stāsts, no sendienām, divi sižeti ir atsevišķi katrs

Te nav tā labākā vieta, kur publicēt memuārus.

Diemzhel citas ir daudz sliktakas...

Bet vai esi pārliecināts, ka vajag tomēr šeit?Tev to gramatisko kļūdu, papilnam un vēl mazliet.Diez vai kāda tipogrāfija ņems pretī.😀

izdosim Samizdat, PDF, wordl

saīsinātā versija, - ieskats
No laukiem, Stučkas rajons, Valle. 1988-1990dienests PSRS armija, gads Viļņa, otrs gads Ukmerģe. 1990 mātes draugs Kostja iekārto rūpnīcā Komunaļņik Namdaris. Rudens 1990 deju kursi klubs Vecrīga un Skolotāju nams. 1991 rudens - iepazīstos ar nākamo sievu, patstāvīgu draudzeni. 1992 kāzas, sievas tēvs iekārtos darbā Lidostas celtnieks, namdaris. 1993. ar sievu un tēvu piedalos jahtkluba slēgšanas regatē, Catri Trimaran - 12 vietu katamarans izbraucam. 1994. rudens - ar sievu, kur strādā Lufthanza pārstāvniecībā VIA RIGA CITY CENTER - vadītāja Irēna gājusi skolā kopā ar manu radinieku Ralfs Sarkans, viņas vīrs Māris Riekstiņš tagad Latvijas vēstnieks Krievijā, dēls par godu radiniekam nosaukts vārdā Ralfs, ceļojam uz Itālija, dzīvojam Ricchione, 4* Hotel Atlantic, pa 200 $ mūs ved pāri 1 km kalniem uz Florence, galerija D Uffici, atpakaļ braucam pa maksas autostrādi uz 170km. Pēc tam 4x lētāk apceļojam Venēcija un Roma.

1995 pavasaris - nodeg lauku mājas Pakrēšļi, pec zemes iemērīšanas Jaunie Pakrēšļi, 2009 gada rudenī  valsts atņemj zemi, jo nav privatizēta, arhīvā nozagti iespējams dokumenti, sievas brālis Helmuts kā politiski represētais - dabū atlaides un savus 30 ha privatizē, 3 gadus pirms nāves zemi izdevīģi pardod un sadala sievai Mārītei  un manam brālēnam Uldim  un māsīcai Ievai. 1996 sākumā aizeju no sievas, dzīvoju Hotel Jūrmala, pēc tam sākam atkal satikties, 1997.gada 7.janvāri piedzimst mūs kopīgais dēls Normunds Ralfs ... turpinajums sekos

Turpinājumu nevajag.Nu kas tā par grāmatu.Līķu nav, galvenā varoņa nav.Ieroču žvadzināšana nav.Nav nekā.Nav interesanta lasāmviela.

ZNATOKI seriāls
saņēmos vakar noskatijos pirmo sēriju - jo agrāk likās nekas sevišķs
bija interesanta
https://ru.wikipedia.org/wiki/Следствие_ведут_знатоки

kwandoli | 13/10/2024 13:47

SKOLA

Man arī ir atmiņas no skolaslaikiem. Es pat piemeklēju dziesmas katrai atmiņai.
Iekopēju īpaši Tev, Kwandoli :)

"Man kājas tik vieglas un tomēr nenes, it kā es izkāpis būtu uz mēness... "
Ne nu uz mēness ne nu kā, bet tāds vispārējs vājums ir piemeties. Tā kā celīši ļimst, tā kā galviņa griežas. Tā kā ar sirdi švaki... Nu ja, pusmūža tantuks, teiksiet. Bet, ne tur tā lieta.
Es vnk esmu ienākusi skolā. Pat ne savā vecajā, bet līdzīgā. Nu labi, ne līdzīgā, bet identiskā - 1:1. Kādreiz jau tās skolas štancēja visas pēc kārtas. 
No fasādes - ieeja kreisajā pusē, tad ieejot iekšā uzreiz, taisni pa kāpnēm lejā ir garderobe, bet pa labi, pa kāpnēm augšā jau dežurants priekšā.
"Skolā iet mum ļoti patīk,
Katru rītu draugus satikt,
Patīk mums kā zvaniņš dzied,
Aicinot mūs klasē iet, klasē iet klasē iet, klasē iet... "
Ne nu patika, ne nu ko. Vajadzēja un gājām. Katru rītu. Žāvādamies. Citreiz taisni vai acis griezās uz riņķi, sēžot pirmajā stundā. Nomīdītām kājām, spiežoties pa trolejbusiem. Klausoties tantuku bubināšanā, ka "varēja jau to somu noņemt no muguras, lai citiem netraucē", jeb, tad kad tā smagā soma tika noņemta no muguras un vilkta līdz, gluži vai pa zemi, citu tantuku bubināšanā par to, "ka zeķes plēš"... Kaut kāds sviests!
" Kas tur soļo, kas tur dzied - pionieri iet! Kreiso, kreiso... "
Kaut kāds vājprāts! Atceros to sporta zāli, kur notika ierindas skates... un visu laiku pa kreisi, pa kreisi... kamēr pa visu perimetru nosoļojām. Tad kolonnas pa labi griezties, tad pa kreisi, tad bla, bla, bla..
Un tad tā baurošana. Saucās - sasaukšanās. Gribējās mieru un klusumu. Kā mežā.
"Silti vēji priežu silu glāsta"... nu varbūt silu glāsta, bet mums bija jāsēž klasē un skumju skatu jālūkojas ārā. Kā tur koki kustās un putniņi čivina.
Krēsli cieti, taisni, nevienas iedobes priekš apaļumiem. Likās, ka dibens kantains nosēdēts.
" Ejam mēs pa vienu taku, tā kā draugi iet! " Nu, tas gan tiesa, gājām ar. Pa krūmiem. Viens aiz otra. Kad stundas bastojām. Tad kad nespējām pavasarī noskatīties un nevarējām pārdzīvot, ka silti vēji priežu silu... eh! par ko vispār runāt!
Bet kaklauts gan man patika. Tas bija košā krāsā un vējā smuki plivinājās. Likās dikti svinīgi. Un uz baltas blūzes vēl feināk izskatījās.
Bet, baltās blūzes jau iezīmēja cerību staru... vienu baltu, gaišu cerību staru. 
Atceros, kā gaisā virmoja plaukstošu lapu smarža, kā kājās jau bija pusgarās zeķes, mugurā baltā blūze, silts vējiņš pūta sejā... un... un 1. maija svētki bija klāti! Tie tiešām bija svētki! Jo pēc tam jau 9. maija svētki!  Visādi akti un aģitbrigāžu uzstāšanās. Oficiālas brīvdienas. Pavasara ekskursijas. Un pēc tam jau tāda bišku slaistīšanās, bišku muļļāšanās, un tad, vasaras brīvdienas jau ar roku sasniedzamas.
Nu, kas var būt labāks pa šo! Prom no skolas un pilsētas sakarsušā asfalta.
Nē, nu bija jau skolā arī foršas lietas... laikam. Bet es par tām, droši vien,  atcerēšos maija beigās.
Bet septembrī, sirds bišku sažņaudzas. Un visu laiku pa galvu viskautkādas dīvainas dziesmas jaucas.