Paldies, Afanana, par "Sarkanā irbenāja" un Sukšina atgādināšanu! 1973. gadā man bija 15 (gadu)... Beidzu 8. klasi. Gads, kad Latvijas PSR parādījās Imanta Ziedoņa "Kurzemītes" pirmā grāmata un Maskavā/padKrievijā Šukšina ši filma. Man tā bija īstenibas un reālās -- attiecīgā laika -- patiesibu uznācieni mākslā. Līdz tam "po boļšomu"/pa lielam man bija licies, ka vara mākslā un literatūra pieļauj vienīgi kaut ko mākslīgu/samākslotu -- no ikdienas atrautu. Kurzemītē un Irbenājā bija īstenības atainojums, viss cits bija licies kā realitātes aizstājēji, ka patiesību slēpšana un izvairišanās tieši melot. Pie varas meliem jau tā bija pierasts, ka bija licies, -- liela vara līdz istenibai un patiesibām nekad nenolaidīsies... Par to ka liela vara melo, saubu nebija, -- no 7 gadu vecuma bija zināms Omites brālis un viņa sieva, par kuriem nedrīkstēja svešu klātbūtnē runāt, jo viņi bija izsūtitie, Omskas apgabala dzīvojuši un strādājuši padsmit gadus, skolā, audzinašanas stunda it kā normāls cilvēks -- klases audzinātāja -- bija dzinusi sviestu, stāstot, ka Rozenštrauha "Zilais lakatiņš" ir nelaba dziesma, ko dziedajušī legionāri, kas "šāvuši žīdus"... = bija paveicies ar gana gudriem pieaugušajiem blakus, kuri bija stāstijuši pietiekami ticamas lietas, lai droši zinātu, kas ir un kas nav "sviests"...
0
0