man ir tikai viens nieks - turu pasē pavisam mazu lapiņu, kur dēls, kad tikko sāka rakstīt, ir lieliem greiziem burtiem uzrakstījis - "mama ir mīļa, Liene ir smuka, tētis ir laps" (Liene ir mazā māsiņa, nu jau arī liela.., bet tētis bija jau vairāk kā gadu prom..)
es saucu to par savu talismanu.

nekad neesmu neko tādu krājis, tak Mikam Boksam no Uriah Heep palūdzu autogrāfu, tak priekš meitu.
OK, dokiments no 1905. gada, kurā rakstīts, ka mans vecfāters nokāpis no kuģa Ņujorkā un izteicis vēlēšanos palikt ASV.

nu tas viss ir katram tikai nozīmīgs bet laikam runa gāja par vispārēja mēroga relikvijām, kuras daudziem ir zināmas un atpazīstamas.
Vai un ja tad ko no šādām pasaulīgām relikvijām gribētu savā īpašumā?

nez vai gribētu... jo svarīgi ir tikai tas, kas man ir personīgi nozīmīgs, bet neko tādu nevaru iedomāties

skolas laikaa bija gan atminju klades,gan personiskaas dienasgraaamatas,gan dziesmu klades ar taam bildiiteem,bija aktieru klades... kas tikai nebija saglabaajusies ir viena dziesmu klade,ko atdevu meitai
par taam skolotaaju pieziimeem.. .tagad jau skan <<zinjojumi vecaaakiem>> un <<pateiciibas>>... ja rakstu shos zinjojumus,tad censhos rakstiit formaa... <<buutu veelams paarunaat ar deelu vai meitu taadu vai citaadu jautaajumu>> un rakstu arii pateiciibas... lai arii shkjiet,ka kaads siikuminjsh,bet patiikams (cik gruuti rakstiit bez garumziimeem ,nesaprotu,ko esmu tur neriktiigi nospiedusi

.. esmu sapratusi, ka lietām ,tajā skaitā arī relikvijām, vērtība ir pavisam nenozīmīga, ja tajās nav kāds personisks stāsts...

tā jau ir,ka paņemam to lietiņu ,un sākas atmiņu stāsts,atceroties,kad ,kur ,kā ... tā ir ,sascha

Lielvārdes jostu gan palūdzu, lai man šurp atgādā...
gribētos arī tautas tērpu, bet lai jau glabājas Latvijas skapī..

Ak jā , atmiņu klade vēl kaut kur glabājas , arī dziesmu klade , visai smieklīga ,arī ar daudzām krievu dziesmām , uz laiku pat aizdevu muzejam izstādei. Vēl arī aktieru fotogrāfijas , kuras bija gan legāli , gan nelegāli dabūjamas. Pat neienāca prātā uzskatīt to visu par relikvijām. Es to saucu - arhīvs.

divas vaazes no manas vecmaaminjas... par pasauliigajaam lietaam man pilniiga vienaldziiba.

Pēckara paaudze, tie jau tā krājējtauta. Laikam no tiem laikiem, kad nekā nebija. Velk, vāc, krāj... un pēc tam ievelkot elpu sāniski cauri istabai tik var iziet...

es krāju aukstos ieročus precizāk,mazos dunčus.
un
vāverišu figūriņas

vot cita starpā slikti cilveki nozaga. bet es zināmu nozīmi savai CD mašīnai piešķīru aiz tam, ka tad, kad man viņu bija par 40 NOK 100 NOK vietā pārdevuši, jo lāgā nestrādāja, staigāju pa Oslo hehsagonālo skrūvgriezi meklēdams ar domu, ka jāslabo vai jākonstatē, ka nevar salabot - jo nafig tik smagu vest uz Rīgu, ja nestrādā. atradu, salaboju un tā.