Mani tā bada panna aizķēra)

Recepte, kas uz pannas... un, tad jāpadomā-vai tā, patiešām, ir bada...

Nu re, man kā reiz šitāda panna šķūnītī mētājas.  Meklēju info, kāpēc tad šamās par ’’ bada pankūkām ’’ sauc, bet tā arī neko prātīgu neatradu.
Jā, Eli, izlabo tās mātītes, ja vēl var!

Vispār bada pannu var uzskatīt par vafeļu pannas vecmāmiņu)
Tā ka receptes ir pat ļoti sātīgas... arī uz kefīra un paniņu bāzes. Sviests vispar ka neatņemama sastavdaļa)
Tās viegli netā atrast.
Bet figurē arī īsta bada) recepte... ūdens, milti, cukuriņš nedaudz... varbūt)Tur tā cūkas āda ietaukošanai un milti jāsijā. 
Bet šim pankūkam ekšens ir klāt liktais medus, zaptīte, kreims), ar ko tas pasniedz. Bet tagadiņ jau ar tā iztaisamies)

mātītes
tā ir, ka brille nelīdz... un korektors mūždien tevi apmāna)
Paspēju)

kauna tev nau! kā nau tā nau! ko, tavuprāt, lai ES rakstu šajā diskusijā, a?
vot tagad, piemēram, es ēdu picu ar salātiem un rakstu.gandrīz vienlaicīgi. rakstu un gremoju.
šitāda provokācija no tavas puses!

Atceros, ka mana ome-  senākos laikos stāstija par tam bada pankūkām- ūdens, milti, biki sāls, biki cukurs- ja ir... tāds variants- kad nekā nav, un saime kaut kā jāpabaro...

Babulis, bet tieši tādas pankūkas atceras ar siltām atmiņām.
Man omei ar bij’ plīts, bet es neatceros tādas pankūkas.Pirāgus gan atceroties...

Liziņ, nepuksti... tā jau tas bij’ domāts- kā sarkasmu par mums visiem.
Kurš tā ēdot telefonu nebaksta? 🤣🤣👍

Tas gan taisnība- cik atceros- tās bija  riktīgi garšīgas. Bija malkas plīts- bija omei arī panna čugunniece- jā- vafeļpannai līdzīga, grozāmā..tā kaut kā.

Man ir stāsts no bērnības. Par omes pankūkām. Tajos laikos pankūkas cepa cūku taukos... tādas brūnas, ar kraukšķīgu maliņu... Un man bija niķis tās maliņas apgrauzt  pašu pankūku, ne bet tik tās maliņas..Un tad ome man iestāstīja, ka tajās maliņās esot zilskābe, ka tās nevar ēst. Un es kā muļķe arī noticēju..un vairs negrauzu. tagad smiekli nāk atceroties.

... tad tik tev vidučus vajadzēja izēst))

Un vēl man  atmiņā omes ceptā maize, saldskābmaize-tādi milzīgi kukuļi. Man nogrieza galiņu ( lai dabūtu saimniekdēlu)..un tad vēl siltu apsmērēja ar sviestu, tas sviests izkusa, sasūcās maizītē... akkkk, kas par gardumu, neko vairs nevajadzēja..ne desu, ne sieru... tik krūzīti piena klāt!

... un kāpèc  .tās maliņas ... nevarēja ēst?... varētu padomàt, ka omei būtu žēl... parasti jau omes lutina vienā lutināšanā... un ar visu, ko...
... mana ome bija meistars uz pildītajiem pankokiem... tas  bija kautkas)))... mammis puišus arī ßodien lutina ar pildītajām... gardas)))

erotik, skaidroju vēlreiz-es apgrauzu visas... visas pankūkas, kas bija saceptas... ēdu tikai maliņas, bet pārējās pankūkas atstāju... rezultātā citiem nācās ēst apgrauztas, bez maliņām. Vārdu sakot, es ķērnājos ar ēdienu, kas tajos laikos neskaitījās pieņemami...

Sapratu... bija kārtība un noteikumi...

Elis ir viegla roka uz diskusijam
man jau patik pankuciņas

kW... nu, baigi negribu tev kaut ko skaidrot... tāpat būs nulles variants), tāpat kā ar garāžu, ko redzu ceļot... pa logu!!!!

... es jau tiku stāstījusi par tēva krustmātes "maizes dienām", kad maize tika cepta īstā lauku krāsnī. mums, bērniem, bija maize pīlītes formā, iekšā iecepta ola. lai to dabūtu, bija jāskaita dzejolis. un tā bija retā reize, kad ēdu medu. kad viesojāmies "Senčos"(tā sauca mājas), bija arī medus sviešanas reize. jā, un piens. kur nu bez tā.

No bērnības tā kā pa miglu atceros tās pankūkas, bet kāpēc man liekas, ka tur bija tikai milti un ūdens, tāpēc arī saucās bada pankūkas.