Vēlreiz atvainojos par tekstā pieļautajām kļūdām. Kāds burts par daudz, kāda pietrūkst. Bet U ar L es nesajaucu. Kas nu nav, tas nav.
Kad biju vēl sīka un zaļa, man bija viena laba skolotāja "iz dzīves", kura man iemācīja uzmanīgi vērot ( un arī saredzēt ), iemācīja neraustīties teikt, ko domāju. Iemācīja labsirdību, ironisku, reizēm cinisku, bet cilvēkmīlošu labsirdību. Un iemācīja, ka ne viss, ko rāda baltu un glancētu, tāds arī ir. Ka ne visi cilvēki ir tādi, kādus viņus tautai rāda. Re, cik daudz, izrādās, iemācīja. Šī "skolotāja" bija mana māsīca, gadus piecus vecāka, gadus piecus gudrāka, pēc profesijas žurnāliste, pēc aicinājuma fotogrāfe un pēc rakstura vērojošā skabarga pakaļā. Šodien mēs no viņas atvadījāmies un mans rīta teksts tapa pēdējās piecās minūtēs pirms izbraukšanas uz "notikuma vietu". Tas bija kā štempelis pasē, kā solījums, ka sev iemācīto turpināšu darīt.
9
4