Labsrīts!
Vakar vēlu palasīju Tautu. Skumji un smieklīgi reizē. Ebetes nav. Var just, ka pietrūkst. Ebete ir tas starpposms, kas vienu fronti ar otru fronti satur kopā, nolīdzina asumus, ar joku, ar ironisku vārdu pakušina un piebremzē. Pedagogu badīšana ar pirkstu man riebj. Jo tas, ko pārmet pedagogiem, ir sekas. Un ne jau pedagogu vaina. Lai pamēģina jebkurš, ikviens, pats savus bērnus un mazbērnus mācīt. Ja bērnam aiz muguras viens stāv un murmina. Stāv un kūda. Pamāca uz kādu provokāciju, uz kādu kļauzu un riebeklību. Un nevis uz cieņu. Sūdzmaņi, departamentiem rakstītāji un mūždien neapmierinātie vispār pretīgi kā suga. Žurkas. Nodevīgi. Nelietīgi. Cilvēki ar savu stingru mugurkaulu tā nerīkojas. Tas nav nekas ar ko lepoties. Beatai nav ar ko parunāt. Ir cilvēkam tāds ritms, ka viņš te ienāk vēlu, vēlu. Un gribētu, bet nav... Visi guļ. Citi pirms smagas pirmdienas, citi skābus kāpostus uz nakti piemalkojušies. Jā, krievi "derzit". Tas viņiem izteikts un raksturīgs. Un tāpēc es reizēm esmu uz latviešiem dusmīga. Ka mēs ļaujam kaut kādiem slāvu švaukstiem sev taisīt uz galvas. Tāpēc tiktālu esam nonākuši. Man nepatīk tendence ar Anksu. Nodevīgums lien ārā pa vīlēm. Un, ja Ķirsism atklāti un glupi lien pakaļā un iztop ( velnsviņzin uz ko cerēdams. Jo nesauks tak uz malkošanu tikuntā ), ar visiem saviem kreisajiem nikiem, tad Anksa to dara rafinētāk. Situācijas politiskais apskatnieks, ko neteiksi. Lai apskatītu, ir jābūt pašam visur iekšā bijušam, pašam visur caurgājušam, daudz zinošam. Nu nevar pa vienu ielu augšā- lejā ripinot, TV skatoties un ar kaimiņiemēm papļāpājot tik vienpersoniski viszinoši kā no kanceles pļūtīt. Lizet cīnās. Kā lauva. Brīžiem klūstot rupja, brīžiem kļūstot smieklīga, bet iestājas par taisnu lietu. Par svētu lietu. Murmis laikam naktīs labāk guļ, ja ir izdevies kafijas galdiu ar visām pļāpām savā politaģitācijas senasavīzē ievilināt. Tiešām? Tev tas ir tik svarīgi? Tā misijas apziņa, tas teicamnieka sindroms. Tevi laikam bērnībā pagalma bērni ir nievājuši un vecāki par maz slavējuši. Tas līdiens par katru cenu svarīgākajam būt ir nožēlojams. Divas maukotājas jau ir apriebušās. Jā, es iestājos "par", es ļāvu nākt un malko, bet nu cik tad var. Šaurās pieres, jobtvai, paņemiet reiz un sūciet ar salmiņu. Varēs par sūkšanos parunāt. Erotikai gribas reizēm sadot pa muti. Bet vismaz savu lomu tēlo. Kaut netic jau neviens vairs.
Nu kaut kā tā īsumā.
Sitiet. Vakarā palasīšu.
10
4