Nu nezinu. Daudz dažādu aspektu. Neesmu ne no radikāli zaļajiem, ne no radikāli vegāniem...
1. Savu mūžu un savu veselību darbam daudzi atdod. Ne tikai Velga Vītola. Un tiem daudziem arī reti kur garantē mūža maizi kā labs saimnnieks savam suņam. Tāda ir dzīve.
2. Apčubina, purniņu glāsta un iemīļo arī saimnieks savu ruksi. Apēšanai domāto. Tāda ir dzīve.
3. Dabas parkā tāpat kā citviet dabā ekosistēmai jabūt sabalansētai. Augu valsts kā eksponāts, kā pētījuma objekts nevar būt pilnvērtīgs bez vietējās, dabiskās faunas klātbūtnes. Pie kā noved iejaukšanās, mēs diendienā redzam. Skat.aizaugošās upes, kukaiņu invāzijas, dabisko pļavu iznīkšanu utt, utt, utt. Tāda ir dzīve.
4. Ne tikai pilsētas bērnam, arī lauku bērnam kļūst problemātiski iepazīt pat mājlopiņus, nemaz nerunājot par meža zvēriem. Ne eksotiskajiem- savējiem, vietējiem. Bet iepazīt gribas. Un iepazīt vajag. Tāda ir dzīve.
5. Laikmetā, kad valda bakugani, beibleidi, makvīni, internets, troksnis, ņiguņega un informācijas pārsātinātība, bērnam un lielajam cilvēkam vajag kur vienkārši atpūsties- aizbraukt uz Līgatni un dziļi elpojot pastaigāt. Tāda ir dzīve.
6. Ja budžetā naudas nepietiek pat bērniem un pensionāriem, mazcerīgi gaidīt, ka pietiks voljēriem. Vai pareizāk sakot, naudas jau pietiktu. Jāmāk to atrast, ieinteresēt, piesaistīt. Bet tas ne Velgas pienākums. Priekš tam vesels bars ierēdņu. Tāda ir dzīve.
Man to punktu vēl daudz. Bet... pietiks.