Kāpēc mēs vēlamies un kāpēc iegādajamies dzīvniekus? Grūts jautājums. Es pie suņa tiku negribot. Kaut tas suns ir manā mājā (no sākuma dzīvoklī) negribēts, tik un tā tika uzņemts. Reiz šis suns jau tika izglābts no klaidoņa dzīves. Kā teica kāda mana radiniece - sunim ir apskaužamas vecumdienas brīnišķīgā vietā. Bieži mēs uzņēmam dzīvniekus savās mājās, jo tie dzīvnieki kādu apstākļu dēļ izvēlas tieši mūs, jo kādi citi viņus ir piespiedu kārta vai likteņa dēļ atstājusi. Patversmes ir pilnas ar dzīvniekiem un tas ir cilvēku nopelns. Bet ne vienmēr cilvēki ir vainīgi to suņu neaudzinātībā. Zinu vairākas ģimenes, kurās bērni par suņiem rūpējās ļoti labi, bet tik un tā tos suņus nācās atdot citiem. Dzīvniekiem tāpat kā cilvēkiem , katram ir savs raksturs un savi gēni, un lai arī cik labs tas skolotājs būtu, dzīvnieks ne vienmēr padodas dresūrai un ievēro disciplīnu. Man kaimiņos dzīvo divi identiskas sugas, vecuma suņi ar apmēram vienādiem dzīves apstakļiem. Abi trennēti viena laikā un vienā skolā. Viņu uzvedība - kā dienai pret nakti. Tā ka nevar par dzīvnieka uzvedību pārmetumus teikt tikai saimniekam. Nu nevar.

Viss tāpat kā starp cilvēkiem.
Ne visi cilvēki ir tipiski savas horoskopa zīmes pārstāvji. Vienmēr ir izņēmumi.

nonka,ne jau tavs labais suņa raksturs pie vainas,pie vainas ir cilvēku vienaldzība,pret otru,es gan esmu sajūsmā,ka kārtējo reiz kaimiņu labradors dodas man līdz,tā labestība,kas staro noši sunīša nav aprakstāma:)

1palaidniece... Tomēr nepiekritīšu :) Es, objektīvi izvērtējot katru situāciju, kad mans ir dabūjis zobus ciskā, saprotu, ka liela deva vainas ir bijusi viņā pašā.
Ne katrs suns uztvers mierīgi situāciju, kad otrs suns, nesās šim virsū, ausīm plīvojot pa gaisu, mēli izkāris pār plecu, ar "smaidu līdz ausīm", un bieži vien uzbrukums notiek tāpēc, ka otrs suns no manējā aktīvisma un nevaldāmās vēlmes samīļoties, vienkārši nobīstas. Tā tāda aizsarg reakcija, jo ko no tā pajoliņa var saprast :)
Bez tam, šādā pat veidā viņš bieži nobiedē cilvēkus, par ko gan vēlāk dabuj pamatīgu brāzienu, jo, redz, kaut kādā brīdī viņam dikti sagribas uzlekt tantei virsū ar visu savu augumu un līdz nāvei pārbiedēto sievišķi, nolaizīt :) Kā ar viņa nenormālo draudzību cīnīties, nezinu...

Viss kā pie cilvēkiem

... palasījos un secināju , ka man tiešām ir superīgs suns... rūc tikai uz dzērājiem(alkohola smaka)... lielākā skāde ko izdara cilvēkiem ir tas ka atstāj spalvas uz viņu biksēm(par lekšanu virsū nav ne runas)... ar mīlestību citiem suņiem neuzbāžas, un arī nekož, bet arī nemūk projām, ieņēmis draudošu pozīciju rūc un tikai izvairās no kodēja, ( šajā reizītē laikam jau pati biju vainīga , jo rāvu suni pagalmā iekšā un viņam samazinājās iespēja izvairīties no otra zobiem, kas to vien gaidīja
... un vēl es gribēju teikt , ka nepietiek tikai ar to ka cilvēks suni mīl, bet jāzina un jāizprot arī suņa daba un vajadzības, un vajadzīgos gadījumos jābūt nežēlīgi stingram un noteiktam... tie spalvaiņi pat reizēm labāk jūt cilvēku ,kā mēs domājam...

Ceru, ka manējais ar laiku arī kļūs apdomīgāks un nopietnāks, pagaidām jau tikai gadu vecs, tāpēc prāta vēl tā pamaz, kā jau bērnam :)

... ja tikai ir iespēja , iesaku savus draudziņus vest uz suņu skolu, ja ne, tad vismaz izzināt no pieejamām lieratūrām , kā ko mājās pamācīt un jo ātrāk jo labāk ... cik zinu tad jau no pusgadu vecuma (kaut tas ir atkarīgs arī no sugas).
... tas vairāķ nepieciešams pilsētas un tīršķirnes suņukiem, mazāk attiecās uz lauku krančiem ar kuriem pastaigās neiet un tā saskarsme ar cilvēkiem ir krietni mazāka.

Kaut kāds ārprāts!!
Suņi taču ienīst savus sugasbrāļus!!!
Un tad, ja sakoda to dārgo sunīti? Un vēl... krancis:)) Vai tādēļ krancim jāatņem dzīvība par to, ka kaut kāds sugas jauktenis neprata kost pretī?

aglise

A, man ir suns, kuram ieleju bļodiņā pienu un ūdeni.
Pienu izlaiza, ūdeni atstāj...
Un vēl..
Ja garām gar māju iet kāds cilvēks, kuram uzvārds ir Vilks, tad šis rej kā traks:))))

... kāds sunītis, tāds saimnieks, ne visiem bet dažiem sakrīt... tas domāts Densam

domā, ka dens ar rej... ka tas Vilks garām iet

kāds sunītis, tāds saimnieks, šo jau mēs itkā te nedaudz iepriekš runājām un apspēlējām. Bet ir arī smieklīgā ziņa... Ne vienmēr tīršķirnes suņukam saimnieks nav krancis...

Hi . A man uz ziemu būs suņuks. Vot.

un komplektā ar visām blusām Vot tā!

... kurš gan no mums nav ar blusām?????

Hmmm suņi... Patiesībā cik spēsi viņa ieguldīt tik tev atdosies... Tas nav kā rotaļu kluči gribu spēlējos, gribu nē! Pirmākrt ar suni ir ikdienā jāspēlējas un nejau dažas minūtes... tas pat aizņem vairākas stundas! Kā arī sunim nepietiek veltītā uzmanība, kas ir tikai tajos brīžos, kad izved viņu pačurināt!

Otrs tas, ka cits suns sakož citu ir tikai normāla darīšana... katram sava teritorija un nepatīk viņiem, ka lien viņējā.

Daudzi paņemot to foršo mazo kucēnu neapzinās cik viņā ir jāieliek lai no viņa iznākt foršais draugs... Uzticīgs aiztāvis ar ko var arī kādreiz palamāties...

Es vispār nesaprotu tos dzīvokļa jampampiņus, kas iegādājas suni un iesloga to 4 sienās!

nē, mocc, ir tādi, kas suni tur uz balkona..un, tad viņš tur histēriski rej un apčurā apakšstāva balkona puķes... tad jau 4 sienās, bet ar pastaigām vēl ir normāli...

... un, tad vēl tos, ko iesloga somās un staipa visur līdz... tie jau man mutantus, ne suņus atgādina...

ube vai ta tikai uz ziemu..to suni ..uz vasaru... nee
nju par zurkusunjiem atsevisks storijs...
man te pirms laika naacas veerot taadu gadijumu..
blondine nopirka zurkusuni..bet sis izauga bik lielaks neaka vinja domaaja..soma neliida..
tad tas nabaga lopinjs tika uzgruusts manas draudznes meitai (abas kopaa ar blondiini ireeja dzivokli Rigaa)
meitene sad tad to sunjuku panjema uz Madonu..tad nu tik laimgs bija..
vareja riet uz kaimiju lielo suni..skaidiit pa pagalmu..u.t.t.t
kur vinjs taalaak palika nezinu..
draudzene aizbrauca uz Iriju..meitene ar sen dzivo citur..