Es tomēr mazliet aizstāvēšu to apsūdzēto - nikno un agresīvo sakodēju :)
Sāksim ar to, ka mana meita un arī es, ļoti vēlējāmies suni. Ilgi prātojām par sugu, lai nebūtu nikns un lai būtu samērā droši ģimenē ar mazu bērnu (7 gadi), jo pirmā mana pieredze bija dobermans, un tas noteikti nebūtu vēlams ģimenēs ar bērniem, lai gan bezgala mīļš un labs suns, tomēr brīžiem viņiem varēja uznākt un arī tas temperaments tāds, ka vajadzīga stingra vīrieša roka.
Tad nu nonācām pie izvēles - melns, jampampīgs un bezgala draudzīgais labradors. Teikšu tā, ka labsirdīgāku suni es savu dzīvi redzējusi neesmu, un tas diemžēl bieži bija par iemeslu tam, ka viņu sakoda citi suņi. Viņš tik ļoti mīl visus un tik ļoti uzplijās visiem ar savu plašo mīlestības pilno sirdi, lien klāt, laizās, spēlējās, lēkā apkārt citiem, ka brīžiem tādam nopietnam rotveileram, viņš vienkārši apnīk un līdz ar to dabuj kādu zobu ciskā.
Uz šo brīdi es jau viņu vaļā laižu pie suņiem tikai tad, kad aprunājoties ar saimniekiem, gūstu pārliecību, ka manējais ir samērā lielā drošībā, jo savādāk klāsies plāni :)
Tā kā uzskatu, ka mūsu labsirdīgie, tā pat kā zelta retrīveri, var neapzināti izprovocēt ar savu bezgalo vēlmi draudzēties, arī agresiju.
Bet par to, ka sunim nav vietas dzīvoklī, pilnīgi nepiekrītu. Arā viņš tiek samērā bieži ( 5 reizes), dienā kopsummā sasummējas vairākas stundas, gan pastaiga pa rajonu, gan piemājas mežā tiek izdauzīties, vasarā vedam uz ezeru peldēt, rudenī uz mežu sēnes bradāt, un visādā ziņā neizskatās viņš dikti ar dzīvi apbēdināts.