Vakar Degpunktā redzēju ŠOKĒJOŠU sižetu par to kā meitene ņem no spaiņa kucēnus un met tos upē. Sižets beidzās ar tekstu:"Šobrīd tā ir meklētākā varmāka pasaulē!" Redzēju to brīdī, kad izmirkusi dzēru tēju kaimiņienes virtuvē. Kaimiņiene teica, ka tādu pašu vajag iemest upē. To teica kaimiņiene(kārtīga lauku sieva), kura pirms mēneša bija ielikusi zeķē trīs tikko dzimušus kaķēnus, "profesionāli" un "humāni" noslaktējot, un izmetusi miskastē. Pirms tam viņa man stāstīja kā pareizi jānokauj bullis sitot ar āmuru un kā var momentā nosist suni. O.K. stāsts nav par viņu, bet par simtiem tūkstošu lādzīgu latviešu saimnieču un saimiekpapu, mūsu tētiņu un māmiņu, kas tolaik, kad vēl nebija suņu un kaķu pretapaugļošanās tablešu un vetārstu pakalpojumu par LS vismaz 25, ar mierīgu sirdi bāza maisos, salika tur akmentiņus un slīcināja jaundzimušos kaķus/suņus. Vēl joprojām n-tajās eiroreomntētajās mājās podos tiek nolaisti kaķēni. Un tikai nevajag sacīt, ka ne jūs, ne jūsu paziņas vai mīļie vecāki nekad nav noslaktējuši jaundzimušos dzīvniekus... Mēs patiesībā esam suņu un kaķu slīcinātāju tauta un liekulīgi meļi, blenžot tajā idiotu lukturī, rijot desu maizes un šūpojot galvas: šausmas, kā tā var? Da par ko to meiteni nosodīt? Viņa visu darīja pareizi kā saimniecībā likts.