piekrītu junonai2, es arī nejustos laimīga, ja dzīvotu tikai bērniem un viņu dzīvi. Manējie lieliski to saprata, ķur tik visur līdzi nav bijuši.Tagad arī nav problēmu palaist savā dzīvē un nejust kaut kādu mistisku ’’tukšās ligzdas’’ sindromu...

Pilnīgi piekrītu siipolam. Es arī saviem bērniem esmu pateikusi, ka iespēju robežās palīdzēšu, bet es vēl esmu pietiekami jauna, lai man būtu pašai sava dzīve, un viņi to respektē.

siipols jaunaam sievietem nav sava dzive javeido      tagad ir vienlidziba ..      
ja kas ar to gimeni jauniem nevajag gan steigties..

seviski jau viriesiem

nu mans ar ir prom... bet es vinju pacienaju ar zupu katru dienu..es nevaru izvaarit tik maz zupas..lai estu viena      

   tagad nemaz nemēģinu dzīvot viņu dzīvi... temps pa lielu.      

Bet es priecājos, ka manējie veiksmīgi ir kopā ar savām otrajām pusītēm, i ’’krīzi’’ vieglāk pārciest, gan visādi citādi foršāk, nav vairs jāmētājas. man patīk skatīties, kā dēls ar savu draudzeni iepērkas, paši savās mājās kaut ko mūzdien meistaro virtuvē,man arī reizēm tiek..smejos jau, ka tā kā kāds padzīvojis vīrs, ne izpriecas, ne kas cits vairs ne prātā, abi čubinās pa māju... un man sirds mierīga

junon... vai ,, respēktē,, būtu īstais vārds... varbūt-saprot, izjūt, atbalsta...

jola, man arī patīk tas viss. man tikai mazais bērns prom Rīgā, es nevru bieži apciemot, bet ik pa laikam sūta sms vai zvana - kā tas gatavojams, kā šito uztaisīt? lutina savu puisi. kad biju ciemos, secināju, ka viņai ir iedzimts gatavošanas talants, gan laikam ne no manis, vai pareizāk - no mana tēva, mani neskarot. dikti jau labi viņai sanāk..    

Jūs man te atmiņas uzjundījāt!      Lai vai kā, atceros to, ka izbaudīju to laiku, kad viņi bij mazi un pie manis.
Tagad baudu, ka viņi vairs nav mazi      

neparasta - nu varbūt kaut kādas feministes domā savādāk, kā es... lai domā, ja viņām no tā kāds labums, par ko es savukārt šaubos...

atkārtošos - esmu ļoti konservatīvs ģimenes lietās... ja kāds vai kāda uzskata, ka vīrietim nav jābūt ģimenes balstam un galvai, lai iet dēt (bekot)... taisiet savas lezbju, geju, vientuļnieču, neapmierināto apvienības, cik vien tīk - man jūs esiet sveši...

Olita, nu jā, varbūt tiešām nepareizo vārdu piemeklēju. Jebkurā gadījumā viņi ir pieauguši cilvēki, viņiem pašiem ir sava dzīve un man, savukārt, sava. Man ir brīnišķīgs darbs, kuru es tiešām mīlu, un tie nav tikai skaisti vārdi. Bet darbs ir tāds, ka es vasaras sezonā tikpat kā neesmu mājās, iebraucu, pārguļu, apmainu drēbes un prom. Mani bērni zina, cik svarīgs man ir šis darbs, turklāt mans vīrs lieliski tiek galā gan ar māju, gan ar mazmeitiņu. Nu jā, citi jau saka, ka mums tāda galīgi otrāda ģimene, es braukāju apkārt, vīrs sēž mājās, bet tā nu tas ir    Ziemas periodā, kad man ir brīvāks, es nekad neatsakos pieskatīt bērnu, es ļoti priecājos, kad viņa ir pie manis, mums faktiski ir tāds draudzeņu, nevis mazmeitas un omes attiecības. Viņa mani arī nesauc ne par vecmāmiņu, ne par omi, pati izdomāja man iesauku, kad bija pavisam maza. Omiņa viņai ir mana vīramāte.

siipol piekritu ka jabuut..   es gribetu tadu kas mani beidzot savaldiitu..un noliktu pie vietas   

Nujā, man dēls labprātāk ņemas pa virtuvi, meitai Rīgā sanāk vairāk pa visādām ēstuvēm un kafejnīcām, jo tur tie attālumi, lai izvadātu mazos uz pulciņiem, nesakrīt ar mājas atrašanās vietu. Es reizēm kreņķejos, ka nav tā kā man patiktos, bet lai jau paši dzīvo savu dzīvi. Reizēm jau arī zvana un prasa kā to garšigo putraimu putru bij jāvāra( ko bērnībā nemaz tā negribēja ēst   0

Siipol, jābūt ir viens, bet dažreiz dzīve ienes savas korekcijas un iznāk tā, kā nav jābūt     Un kurš vispār ir notiecis, ka jābūt akurāt tā, nevis citādi?    

junona - jā, gadās visādi... bet vai tāpēc jāmaina pamatnostādnes ?

vai gan kāds apstrīd to, ka tā jābūt?    es absolūti neesmu feministe. man patīk gadsimtos izveidojušās tradīcijas par vīrieti kā ģimenes galvu. tiem vīriešiem jau nepatīk.    vienmēr esmu domājusi, ka gribētu būt mājsaimniece, tāda, kas apmeklē kultūras pasākumus un audzina bērnus. nu, nesanāca tā..    

sasmējos par jolas77- putraimu putru   atceros, kad -es, mammai zvanīju, -prasīju, kad kas zupai jāliek klāt... un, savukārt, meita,man-tagad zvana... bet tā jau , laikam, ir tā mīlestības un tuvības ķēdīte, kas vieno ar saviem bērniem, ko nedrīkst pāraut...    

Siipol, par šito varētu diskutēt un diskutēt   Patiesībā jau tie ir gadsimtu gaitā radušies stereotipi. Tas, ka sievietei ir dabas dota spēja dzemdēt, vēl nenozīmē, ka viņai jākļūst par sava vīra verdzeni. Labi, es pārspīlēju, protams, bet dažiem tās "pamatnostādnes" ir tieši tādas.

junona, es gan gribētu kalpot savam vīrietim. bet ne tādā prastā nozīmē - kalpot. ar abpusēju cieņu.

haijam-gribēt un varēt???????????