Mājas bērnam ir tieši tikpat labas iespējas iemācīties savstarpējās attiecības un arī pārējo, ko tur dārziņā māca. Tas, ka neiejūtas skolā, tas ir tīrais mīts. Šo visu var attiecināt tikai uz kādiem konkrētiem gadījumiem.
Mani aktīvie un komunikablie    to visu nepazaudēja arī ja neapmeklēja dārziņu.

Kāpēc gaida, lai visi bērni visi vienā laikā visu iemācītos un prastu? Kāpēc tā ir problēma? Neesmu nevienu satikusi, kas to gala beigās nav iemācījies...    Šī ir lieta, ko arī atstāju tikai savā ziņā, nekādi speciālistu padomi, mans moto bija neatņemt bērnam bērnību   , īpaši tas tika otrajam...

Tas ir atkarīgs no katra individuāli. Es, piemēram, nespēju iedomāties, ka varētu tikai dzīvot mājās un nestrādāt. Lai cik ļoti es mīlu savus bērnus. Tad, kad mani bērni bija mazi, es strādāju tādā darbā, kur bija brīvais režīms, man atlika laika gan ar bērniem nodarboties, gan neiesūnot mājās un dzīvot sabiedrisku dzīvi. Tagad ir drusku savādāk, ja ir dzīvoklis un mašīna uz kredīta, tad jaunajiem jāstrādā pulkstenī neskatoties. Labi, ka ir vecvecāki, kas var palīdzēt, un labi, ka ir dārziņi    

Ja vecākiem daudz brīvā laika,ko labprāt velta bērna izglītošanai-okei.Tikai ne visiem vecākiem ir tas laiks un ne visiem prasme un pedogoģiskais talants iemācīt.
Salīdzinu savus bērnus ,kuri bija mājas bērni,ar mazbērniem,kuri iet dārziņā.Atšķirība milzīga.Manējie bija pabailīgi,jā viņi mazāk slimoja,bet zināšanu atšķirība pirmajā klasītē bija diezgan jūtama.Vēlak tā protams izlīdzinās.
Mazbērni,vēroju,tādi droši,sabiedriski.Daudz gudrāki un zinošāki,nekā bija mani bērnu šajā vecumā.

... labi, ka ir pamperi... un, autiņi nav jāmazgā   

autiņu un trīstūrīšu laiks bija murgs    

Roze3, piedod, bet tas izklausās smieklīgi - atņemt bērnam bērnību. Un tas nebūt nav mīts par neiejušanos skolā. Es labi redzēju gan vecākā, gan jaunākā dēla klasē bērniņus, kuri vēl līdz ziemas brīvdienām katru dienu raudāja, kad viņus atveda uz skolu un mamma vai tētis gāja prom. Es jau teicu, ka viss ir atkarīgs no paša bērna rakstura, arī no audzināšanas. Neviens nesaka, ka mājas bērni nebūtu spējīgi kaut ko apgūt, bet tad tiešām, kā teica anita51 ir jābūt ļoti zinošim vecākiem, lai visu tā iemācītu.

man bija ta iespeja un es to izmantoju    lai buutu ar savu beernu nejutos neko zaudejusi..kaut kaadu mistisku "karjeru"..es tai laika biju tik mieriga..bez stresa..nejuutos neko nokavejusi ..absoluti neko...

... un tumes... un, mūždien piedegušas-manā izpildījumā         

manējiem arī patika dārziņā,īpaši jau meitai, vēl tagad ir draugi no bērnudārza laikiem, jo veiksmīgi lielākā grupiņas daļa devās vienā klasē mācīties un tā līdz vidusskolai un tālāk.Beŗniem ir jāļauj un viņiem patīk draudzēties ar sava vecuma bērniem, mājās augot tas nav iespējams... es arī pagalmā savējiem neliedzu spēlēties jau no 3 gadu vecuma, tiesa gan, tas nebija Rīgā.Pa nakti dārziņā gan nekad neatstāju.Atceros, reiz gribējām mājās koridorā izkrāsot grīdu un bērni paši sadomāja  palikt dārziņā, kā piedzīvojumu.Tur strādāja viņu draudzeņu mamma par nakts audzinātāju.Aiznesu vakarā kārumus pat, atvadījos; māsa ar brāli kopā un vēl draudzenes, bet esot pirms iemigšanas tomēr bijis skumīgi...

anita51 tagad vispar berni ir "gudraki" ar un bez darzinja cita info plusma ir

Neuzskatu sevi par baigo pedagogu, bet manējiem tiešām nebija problēmas ar skolām. Es runāju par tiem bērniem, ko pazīstu un zinu ,un savējiem. Ne viens ne otrs negāja dārziņā.
Man likās, ka tas ir tas laiks, kad tomēr bērnam IR svarīga mamma. Un, kāpēc, lai viņam to liegtu... Prasmes atnāk.

Jā, un mana mazmeitiņa iet tādā skoliņā 3 reizes nedēļā, parasti ap pusdienlauiku jau iet mājās, bet tagad ir izprasījui atļauju, lai vismaz vienu dienu nedēlļā atstāj tur līdz vakaram, jo viņai ļoti patīk ar draudzenēm būt kopā, ēst kopīgas pusdienas.

par tumēm,olita, ar vesels stāsts.
Aprecējos,kad gaidīju jau pirmo meitu,ledusskapis nebija vēl iegādāts,tume pa nakti saskābst,piens saskābis-sīkais bļauj...

roze3         

Patiesībā man šķiet satraucoša tā lieta, ka tagad bērnam jau no pašas mazotnes stumj iekšā visu un ļoti lielās devās... lai " attīstītos"   

Roze, bet tā mamma jau nekur nepazūd    Un vispār šādās diskusijās nekad nevar nonākt pie kopsaucēja, jo cik cilvēku, tik domu. Es, piemēram, domāju, ka bērnam ir svarīga priecīga un laimīga mamma, bet es tāda noteikti nebūtu bijusi, ja man vajadzētu tikai sēdēt mājās un nodarboties ar bērniem. Cita atkal ir laimīga, ka var nestrādāt. Kāda nu mēs katra esam, tāda esam    

tas jau pats par sevi saprotams, ka ir dažādi dārziņi, dažādas audzinātājas, dažādi bērni. ne katram der dārziņš kā tāds, un ir jau ari tā, ka rodas kaut kāda konkrēta nesaderība - konkrēts bērns ar konkrēto audzinātāju nez kāpēc nespēj sadarboties. tomēr, ir ļoti daudz labas, pozitīvas pieredzes un iespēju, ko bērniņš var gūt, ja šī sadarbība - bērns-ģimene-dārziņš ir veiksmīga.

šodiem man bija bērnu diena - sabrauca visi ciemos... un es priecājos, ka ciemos... jo uzskatu, ka jauniem vīriešiem ir jāveido sava dzīve, jādzīvo savā mājā un viņiem jābūt savai ģimenei (viņi to zin :) )... cik varēšu, tik palīdzēšu, bet dzīvi jāveido šiem pašiem...

roz, bet ja bērns ņem pretī... es, ar šausmās,    ja- mazmeitiņu nedēļu neesmu redzēejusi... es, nesaprašānā-ko, tik tas knauķis nav iemācījies..un, dara visu tik pārliecinoši... man, žoklis atkarājas no brīnumiem...    ..un, lai tak attīstas-visās lieluma devās   

Es nesēdēju visu laiku, bija laiks, kad strādāju, jo tiešām ilgstoši mājās arī nevarēju. Auklīte nāca.