Man nav elku vai Dievu, drīzāk cilvēki, ko apbrīnoju, cienu par viņu sasniegumiem. Jā, ir arī kaut kāda tā kā bijība pret aristokrātijas pārstāvjiem. Nezinu kā justos, ja tiktos ar viņiem dzīvē, nav gadījies
. Prāts jau saprot, ka viņi visi tādi paši cilvēki vien ir, kas paurbina ausi, degunu vai ir gadījies pačurāt dušā...
Man gadījās pabūt vietā, kur īpašums vienai no ABBA dziedātājām. Nebija miers kamēr nepierunāju, lai aizved kaut pa gabaliņu paskatīties. Iztēle jau bija radījusi nez kādu īpašumu... protams, klāt tikt tur nevarēja, bet biju pagalam pārseigta, kad pastāstīja, ka tur jau arī nekas īpašs nav, parasta, maza, koka māja, tipiska Zviedrijai...
Ar elkiem diezgan bīstami. Cilvēks jau aizraujas ar elka idealizēšanu, atdarina,vēlās līdzināties, piedēvē īpašības līdz pat apmātībai un tad baigais šoks, kad izrādās, ka elks izrādās pavisam citāds nekā tiek pasniegts publikai... parasts cilvēks ar saviem niķīšiem un vājībām. Tad apjukums, vilšanās,morālā trauma
.