Laikam jāatbild Toram par tām depresīvajām dziesmām... uuuu ar kaut kādu skaidrojumu, ja reiz akmeni tajā dīķī iemetu...
Dzejdari un dziesminieki ir pēc savas dabas lielākais (nu, labi,90%) melanholiķi. Tas ir izteiktais emocionālais tips, kuram prieki un bēdas mijas nepārtraukti un viss noteikti ir pārākā pakāpē. Bet šitam tipam ir raksturīgs arī vislielākais pašnāvību skaits (nu, labi, 90%) , tāpēc ka vairs nevar turēt , nav spēka, vai neatrod loģisku izeju. Uzskaitīt dzejniekus pašnāvniekus? Grūti viņiem, nabadziņiem... Kad sirds pilna, tad sāk dzejot un dziedāt, lai izdziedātu sāpi. A mēs klausamies un raudam līdzi. Vot i depresija uz visu tautu izplatās.
Paņēmu reiz Mielava kaseti līdzi vienā tālā braucienā... Visa ekspedīcija gandrīz galu dabūja no žēlabām.
Latviešu galda dziesmas - nedddddod dies! Pieceļos un vienmēr klusītēm aizlavos. Nu, nav tās rakstītas man.
Vienīgais komponists, kurš netilpst šajā ir Pauls. Ne jau pa velti viņu tā mīl visur. Retums!!!
Es laikam neesmu tā seka???