01/02/2009 11:37 | Diskusija lasīta 8739 reizes
ir ļoti viegli dzīt demogoģiju par dažādām tēmām... par invalīdiem, kuri paši ir vainīgi pie tā, ka tādi palikuši. par bāreņiem, kuri arī paši ir vainīgi, ka piedzimuši ne tajā laikā un vietā. par seksuālajām minoritātēm, kuri paši ir vainīgi, ka ir tādi kādi ir utt.
ir ļoti viegli ar loģiku visus šos cilvēkus nolikt tā teikt pie vietas, samīt ar kājā, nomētāt ar dubļiem un beidzot pa visām reizēm parādīt viņiem savu īsto vietu sabiedrībā un dzīvē.
tikai ir viens liels BET! neviens cilvēks, kuru pašu būtu skārušas šādas lietas vai viņa draugus, vai radus, vai ģimeni NEKAD neko tādu nerakstīs. ir ļoti viegli tā no malas skatoties runāt it kā "pareizi", bet viss radikāli mainās, kad pašam personiski ar to ir jāsaskarās.
gribu redzēt cik laimīgi justos visi tie, kas tur par invalīdiem izteicās nosodoši, ja viņiem pašiem būtu bērni, kas kāda nelaimes gadījuma dēļ būtu palikuši par invalīdiem. es petiesi gribētu redzēt jūs tādā mirklī un gribētu arī sajust to, ko jus sajustu, ja sabiedrībā kopumā valdītu šāds uzskats.
gribētu redzēt visus tos, kuri atklātu, ka viņu bērns ir homoseksuāls, kaut arī paši ar putām uz lūpām visus viņus nogāna un ir gatavi pat nogalināt.
gribu redzēt visus tos, kas uzzinātu to, ka paši ir adoptēti, ka viņu vecākiem bija nospļauties par viņu dzīvību, atstājot pie miskastes.
ziniet ko - neizaiciniet likteni! priecājieties, ka jūs paši un visi jums apkārt ir veseli, normāli un laimīgi.
ne velti ir tāds sens sakāmvārds - nespļauj akā no kuras pašam varbūt būs jādzer.