Papļāpājam.

Vidvud, nedomāju viss.Latvieši vienmēr ir bijuši kūtri.Bet ja vajadzētu ietu atkal, vismaz es noteikti.

tad bija vienojošs skaists mērķis tāpēc tas bija iespējams un neviens neprasīja cik tas un kas par to maksās?
kolhozi deva autobusus, brīvdienu u.t.t
lai kādi pēc tam bija laiki  padomā mūsu paaudze var būt laimīga, ka to piedzīvoja..
visas tās emocijas, sajūtas, vienotību..
tagad tak kopumā viss ir o.k., labi ir kaut kādi nieki par ko paburkšķēt..
jo kā saka obožraļis

Lielais un galvenais mērķis jau it kā ir sasniegts: no orveliski - nenormālās pasaules esam atgriezušies normālajā pasaulē. Protams, kur nu bez kļūdām un neveiksmēm.

tā "normāla pasaule" pašreiz iet kaut kur citur kā  tad domājām..
ja gribētos to pasauli tādu kā tur bija 70, 80..es to nedomāju tā pa tiešo..
bet ceru, ka doma skaidra

Biju netālu no "Brenča". Ļoti skaistas un dziļas emocijas.

biju starp Līgatni un Siguldu...
Par tautas vienotību toreiz un tagad? nezinu, kā būtu, ja atkal būtu..

Toreiz cilvēki cerēja … Ļoti cerēja, tomēr diemžēl nepiepildījās. Tieši tāpēc šodien neko tādu noorganizēt neizdotos, - vairs neticēs.

es saku, ka nezinu, kā būtu, ja būtu, jo man blakus esošā jaunā paaudze noteikti ietu:)

Es biju pie Iecavas..., ja vajadzētu šodien iet-ietu...

tādā simboliskā rokāssadošanās pasākumā es izietu, bet dmž esmu pārāk bailīga un ne uz kādu ambrazūru nemestos.

Tāda rokās sadošanās man toreiz likās par daudz bērnišķīga :( ... Bet es, bet es - pie telegrāfa Rīgā barikādes biku pasildīju ar savu dvašu- tas man tajā naktī nešķita bērnišķīgi :)

... es sēdēju mājās ar mazo dēlīņu uz rokām, kamēr vīrs bija uz ceļa... kāds uztraukums bija, neziņa... tas bija kaut kas jauns, nebijis..

 vispirms gribu teikt "paldies!" Vidvudam par sakarīgas sarunas sākšanu.
Tas te tagad liels retums, jācer, ka kādu brīdi tā (saruna) dzīvos.
 toreiz nepiedalījos, jo nebiju Latvijā.
Cietums jau bija sācis brukt, un izmantojām jaunās iespējas.
Tajās dienās biju Vācijā (VDR) un spilgti atceros, ar kādu sajūsmu par tikko notikušo Baltijas ceļu stāstīja
paziņas (austrum)berlīnieši. Mūris jau vēl bija vietā.
Ja vajadzētu šodien iet - ietu.
Un šodien ne tikai ietu, bet arī "mestos uz ambrazūru" - ģimenē visi izauguši.

Man ap šo pašu laiku tieši pirms 30 gadiem (1989. gada septembris) arī bija iespēja to mūri gan apskatīt, gan aptaustīt, gan aplūkot piemiņas vietiņas nošautajiem. Tiesa gan, no otras puses. Un tik vien kā pēc pāris mēnešiem - še tev, mūra vairs nav!
Jā, interesanti laiki bija. Vai katru dienu kaut kas liels notika, kuru patieso nozīmi vēlāk un pamazām tik pa īstam var saprast.

Es biju Ķekavā ar mammu, toreizējo vīru un lielo meitu puncī. Tētis bija komandējumā, šķiet, Bauskā. Meitai tuvojās pasaulē nākšanas diena, un es smējos, ka stāvēšu pat tad, ja pēkšņi sāksies dzemdības. Blakusstāvošie cilvēki teica, ka tad mani uz rokām turēs, un sameklēs tuvāk esošo ārstu. Bet nostāvēju bez problēmām un bērns puncī uzvedās ideāli mierīgi.

šodien delfos ir Kažas raksts un šoreiz palasīju arī komentārus..
skarbi bet patiesi..es domā komentāri
nu kā tur bija tiklīdz sākas mantas "dalīšana" 
cik  ātri Ivāns jau runāja par sūdabrāļiem...

pašreiz pa ltv filma par tiem laikiem..par Igauniju, bet te jau bija tas pats

ansk... hoķi arī šodien rāda?)))...

nezinu, neiteresējos