Man labāk patiktu runāt par līdzjūtību- sajust, kā otrs jūtās, un attiecīgi reaģēt. Nevis ciest otram līdzi.

Šitā līdzjutēji var par līdzi cietējiem pārvērsties:)Kamēr savējie uzvar, tikām līdzi jūt, kā zaudē, tā cieš līdzi:)

Lilla-tie ir maldi, ka var sajust to, kā jūtas otrs..., nu nevar.. Tās būs tavas sajūtas par tēmu..

Sol, daļēji varu piekrist, bet tikai daļēji- teiksim- iz dzīves- darba biedrs paiet garām un man pilnīgi kā ar strāvu iziet cauri. Jautāju, kas noticis, izrādās, naktī apzagts. Tā nebija mana sajūta par tēmu, tas nāca tieši no viņa.

nuuuu, tad jau tu esi īpaša.. , ja jūtu strāvas...

Jā, redzu, kā acis iemirdzas un kā satumst... Klau, vai tad tā nav visiem?

Domāju, ka nav gan. Es  tik ļoti cilvēkus nejūtu, varbūt necenšos sajust. Un, lai redzētu, vai tās acis satumst, vai iemirdzas-ir tajās jāieskatās!

laikam jau tomēr jānodala palīdzība un līdzjušana savējiem un svešiem..
savējiem tas tā ka pats par sevi

... dikti līdzcietīgs esmu... pat varu gulēt blakus un ciest līdz ... :D

Nezinu, brīžiem cieta kā akmens, brīžiem - pārlieku līdzcietīga.
Būtībā jau daru to, ko sirds tajā brīdī saka.

Drusciņ noškurinājos par lizetes teikto. Varbūt esmu pārāk naiva... bet man gan nešķiet, ka kāds iet palīdzēt, bet būtībā priecājas par otra nelaimi. Nez... tik slikti par cilvēkiem tomēr nedomāju.

Tā jau ir diagnoze, manprāt:(

Ir, ir tădi cilvēki. Ķer kaifu.

Svētīgi ir tie, kuri māk dot un nepieminēt, ka dod. Un svētīgi ir tie, kuri māk paņemt, bet neaizmirst, ka ņēmuši. Tā šodien izlasīju...