Gan jau, ka neesmu vispār.  Līdzi ciest nav jēgas. Ir jēga saprast un līdzās būt.

Vajag un esmu, bet ne visiem un ne vienmeer.

... cik ... nezinu, bet dzīve piespiedusi tādai būt... ... vakar pat   -aiznesu 3l mājas alus, ( kurš no Jāņu rīta bija iemaldījies manā pagrabā )un noliku pie veikala uz soliņa ... ja jūs redzētu to prieku kāds valdīja tur... man apsolīja gan zāli nopļaut, gan malku saskaldīt... lai tik sakot... ha, ha, ha...

zinu cilvēkus, kuri it kā ir ļoti līdzcietīgi-ja pat vienkārši paziņam radīsies problēma, šādi cilvēki metīsies palīgā, būs līdzcietīgi, pat gatavi uz zināmiem finansiāliem ieguldījumiem, jo tajā brīdī šie "līdzcietīgie" cilvēki pašrealizējas, viņiem patiesībā ir iekšējs prieks par otra nelaimi.
vienmēr esmu teikusi, ka vislabāk otru cilvēku iepazīst nevis bēdās, bet priekā. līdzpriecāties no sirds par otra prieku, kad pašam ir sūdīgi, lūk, tā ir vērtība!

No rīta "salāpīt" slāpstošo - tas ir ļooooti līdzcietīgi...

... un vēl... man līdz darbam 10 km... es nekad nepabraukšu garām cilvēkam, kurš kāto kājām... ņemu visus, jo zinu cik viegli ir iet... gan vecas tantiņas, kuras svētdienās uz baznīcu izgājušas, jo autobuss neiet sestdienās un svētdienās, gan noklīdušus večus...

jo vecāka kļūstu, jo skarbāka... man tā šķiet.
Ir cilvēki, kas uz citu līdzcietības rēķina parazitē, un kāpēc vairot parazītus?! To jau tā atliku likām..

Zem Soles teksta gribu parakstīties arī es.
Vigij, dziļos laukos jau tā ir pašsaprotama lieta. Pamēģini Rīgā kādam piedāvāties

... nesen tautā saņēmu vēstuli:"apskatījos tavas bildes-tu man deri... paņem mani pie sevis, es protu visu darīt, esmu paklausīgs, mīļš un tt... "... ... starp citu no Liepājas teicās... Sol ... vot te nu es nebiju līdzcietīga...

Vigij..., un tas trakākais, ka tādu-’’paņem mani’’ kļūst arvien vairāk...

tikai vienu reizi mūžā stopēju mašīnu-i tad tas bija dikti agrā jaunībā un steidzami bija jānokļūst no punkta A punktā B un transporta nebija. mašīnā praktiski nekad netiek ņemti stopētāji.
jā, piekrītu sol, parazitējošo uz citu līdzcietību ir daudz, tāpēc nekad nedodu naudu ubagotājiem. un, kad man vienreiz tāds līdzcietību ubagojošais pārmeta, ka man tač` nauda ir, atbildēju, ka jā, ir, smagi pelnīta, un lai viņš iet darīt to pašu.

jā, vigij, Tu tāda izskaties mīlīga un jauka  onks gribēja ieriktēties un sildities Tavā tuvumā..
es nezinu, laikam kā sole..
es vairāk par suņiem un kaķiem pārdzīvoju (necilvēku darbību rezultātus  ) tur šad tad kaut ko ieskaitu..
un es neciešu nevajadzīgu līdzcietību attiecībā pret sevi..mani tas besit

versij... bet rīgā arī ir cilvēki... braucu pie bērniem... pie Ulbrokas pārplīst riepa  ... stāvu ielas malā dura duroj... znots uz sitienu nevar piebraukt... bet es... neprotu to saSODĪTO RIEPU NOMAINĪT... ZINI... APSTĀJĀS PAT DIVAS MAŠĪNAS... UN NOMAINĪJA!!!!1

versij... bet rīgā arī ir cilvēki... braucu pie bērniem... pie Ulbrokas pārplīst riepa  ... stāvu ielas malā dura duroj... znots uz sitienu nevar piebraukt... bet es... neprotu to saSODĪTO RIEPU NOMAINĪT... ZINI... APSTĀJĀS PAT DIVAS MAŠĪNAS... UN NOMAINĪJA!!!!

Es paļaujos uz sajūtām. Ja sajūtas saka, ka jāpalīdz, iespēju robežās tā arī daru, ja nav vēlmes rosīties, tad nerosos. Kas attiecas uz saules brāļiem, tad man pie kājas kas ar viņiem būs vai nebūs, nekādas līdzi jušanas, nekāda atbalsta.

Vecu alu nogrūst jau nu nav līdzcietība, bet lāča pakalpojums.
Piekrītu lizetei, par to priecāšanos līdzi prieks. Biežāk sastopama ir skaudība, ja kādam iet labi.

Nu, bet vai tad mēs nedarām ļoti daudz ko, jo tas mums dod prieku:)?Ja redzi, ka cilvēks priecīgs, tad pašam arī priecīgs prāts, ka sanācis ko labu izdarīt.Nu, tur jau aizdomājoties var sanākt trakums, kurš ir tas nesavtīgais, kurš savtīgais.Palīdz bez prieka, jo tā jādara, vai palīdz tāpēc, ka sirds tā liek, un pēcāk priecīgs par to:)

Ir atšķirība starp " līdzcietība", "izpalīdzība", "žēlošana".
Līdzcietība - kam man ciest līdzi citiem, izdzīvot citu ciešanas. Nē, man to nevajag.
Izpalīdzība- jā, palīdzu citiem, citi citreiz man. Bet nu te, kā jau iepriekš rakstīts- jānovelk robeža starp patiešām vajadzīgu izpalīdzību un izpalīdzību, kad tiec izmantots vai ar savu izpalīdzību nodari drīzāk ļaunu.
Žēlošana- arī ar to uzmanīgi, jo, cilvēku žēlojot, tas var ieņemt upura lomu, tādējādi viņam tiks nodarīts lielāks ļaunums, nekā labums. Kā teica kāds psiChologs (aptuveni tā, precīzi nocitēt nevaru)- žēlošana var pārvērsties arī vardarbībā pret otru, jo ieņemot upura lomu, viņš vairs negrib cīnīties, bet nolaiž ķepas.

Ak, jā, un vēl jau ir līdzjušana. Vajadzīga lieta, kamēr nepārvēršas līdzcietībā vai pārliecīgā žēlošanā.

Vēroju savas darba kolēģes. Tas mans vislabāk redzamais respondentu loks. Man nav ne izprotama, ne pieņemama oh- un ahināšana, uzzinot vai netā izlasot kādu šerminošu ziņu par svešiem cilvēkiem, svešā vidē, svešos notikumos. Nu notika. Nu cieta. I ko? Vai no manas vaimanāšanas un līdzcietības kas mainīsies? Nekas. Tad priekš kam piesārņot savu prātu un savu pašsajūtu.

Par izpalīdzību piekrītu Vasarai. Jo esmu saskārusies ar ieriktēšanos uz mana kakla veģetēt.

Bet esmu lepna par savos dēlos ieaudzināto prasmi sajust, kad savējiem patiešām vajadzīga palīdzība. Bez atrunām. Bez iemesliem. Bez attaisnošanās. Jo tas nav apspriežams. Būt klāt un izdarīt visu, kas tajā brīdī vajadzīgs.