atzīstos, vidvud, es pārspīlēju, kļūdījos.
atvainojos!(tiem, kas jau kā pašsaprotamu uzskata atvainošanos un kuriem tā ir "pie kājas").
starp citu, manis mācītajā klasē ir tāds bērns. viens no laimīgākajiem bērniem skolā, uz kuru viņš nāk ar prieku.ar viņu darbojas individuāli viņam ir savi uzdevumi, zīmēt viņš prot, vienkaŗšiem teikumiem atstāstīt prot, lasa gan švaki.raksta drukātiem burtiem. bet!!!!šajā gadījumā svarīgākā ir bērna labsajūta un pieaugušo prasme/vēlme viņu integrēt patiešām ne visai labvēlīgajā pasaulē tad, kad viņam pašam vajadzēs par sevi parūpēties.
viņš man viendien saka: zini skolotāj, tas tur puika man iesita i šite, i šite, i pa olām iesita, zini skolotāj, man afigenna sāpēja!
un es viņam ticu.
7
2