natur,
reizēm ir rupji jāpagrūž, ar cerību, ka sāks kārpīties...
drusku pieskatot, lai dumības nesastrādā...
vai sastrādā tomēŗ...

tā var iegrūst akacī.

var...
tāpēc ir drošības tehnika, kā to smirdīgo purvu šķērsot...
kamēr nekārpās un nepieņem to bērza līksti, lai varētu izrāpties, nav iespēju...
pašu aiz matiem ieraus dzelmē, kā slikstošais...

Pieļauju, ka daudzi grūtos brīžos ir iedomājušies par brīvprātīgu dzīves pārtraukšanas iespēju - es tai skaitā. Bet cilvēks tāpēc jau ir homo sapiens, lai izvērtētu savas rīcības cēloņus un sekas. Cilvēka sūtība ir dzīvot un šo sūtību ir devuši vecāki. Tātad viņi bija lēmuši (vai nu tas gadījās nejauši, bet nu jebkurā gadījumā lēmums iznēsāt mani bija apzināts) par manis nākšanu šai pasaulē un aiziet no tās kaut kādu iedomu dēļ būtu pirmām kārtām ieriebšana radītājiem. Es neesmu kādas no reliģijām piekritējs, tāpēc priekš manis radītāji ir faktiskie radītāji, nevis kāds iedomu tēls tur kaut kur. Tā es arī izlēmu, ka aiziet brīvprātīgi no dzīves nav mana kompetence un man nav tiesību to pat apsvērt. Tāpēc es neatbalstu arī eitanāziju bez vecāku piekrišanas.

tiesības apsvērt, kompetence, piekrišana, izvērtēt, iedomas, ieriebšana. apsveicu - Tu, siipol, neesi piedzīvojis depresiju.

jā, arī tie "grūtie brīži". depresija savus upurus savāc visnegaidītākajos brīžos. reizēm tie ir grūti, bet nereti - ne ar ko neatšķiras no jebkura cita brīža. vienkārši tas, kas darās cilvēka iekšienē, ir sasniedzis galējo robežu, un tam bieži vien nav sakara ar konkrēto mirkli.

nature -  par depresiju var saukt visu ko - no slikta garastāvokļa līdz drausmīgām pohām... pat medicīniskie traktējumi atšķiras - daži to sauc par slimību, citi par morālu izlaidību. Plus vēl izdomāja ekonomisko depresiju, ko it kā valstis pat pārdzīvo. Bet ja nopietni - jā, es tādu terminu neizprotu.

siipol, kā jau teicu - apsveicu. slikts garastāvoklis vai pohas nav depresija. es esmu depresijai cauri gājusi, un, paldies Dievam un man pašai, tikusi atpakaļ. izbridusi. manuprāt, mūsdienu medicīnā vairs neviens to nesauc par izlaidību. es pēc dziļākās būtības esmu optimiste un a priori saskatu gaišo gan dzīvē, gan cilvēkos. un tik un tā - slimība neizvēlas, trāpa uz aklo un viss.

Sīpols izsakaas ciniski par lietaam, kuras dziivee nav sastapis...

... un kas lūdzu līdzcilvēkam jādara..ja kāds vēlas sev galu darīt?... vislabākais laikam uz medikamentiem uzsēdināt(((

nature šoreiz zina drēbi...
un vienīgo metodi, kā ar to visu tikt galā...
pohas pāriet, bet šitas draņķis uzglūn vienmēr, ja trāpījis...

zhozefine, kā jau teicu, der priecāties par katru, kurš to nav sastapis.

Nesapratu. Man būtu jāpakaras, lai saprastu, kas ir kas? Kur tu redzi cinismu - tanī, ka es un ne tikai es negribu visas problēmas novelt uz izdomātām depresijām? Protams, es neesmu psihiatrs, es redzu tikai to, kas notiek apkārt, nevis ps. slimnīcā, tikai viens fakts - neviens no man pazīstamajiem pašnāvniekiem nebija psihiatru uzskaitē kā depresijas slimnieks. Izskatās, ka gribi depresiju piesaukt par  cēloni visām pašnāvībām, pat nesaprotot, kas tā tāda ir.

Apsveiciet mani arī. Nezinu kas ir depresija, tikai teorētiski...

latvijas psihiatri dara visu, lai nekur neierakstītu diagnozi- depresija...
pirmkārt tāpēc, ka viņiem ir minimāla pieredze, kā atpazīt šīs slimības sākumu, reti, kad pie viņiem griežās paši, vai to radinieki...
un likums par psihiatriju arī nav domāts, lai slimo iespējami ātri atgrieztu dzīvē...
karās vai nekarās... tas pa lielām šeibām nav rādīyājs...

tak karas arī bez depresijas..

trīs glāzes vīna... un depresija kā nebijusi... un tā katru dienu!!...

užas..vislaik peregārs un sarkans deguns..

..pasūkās pa virsu ledeni)))... bonpasjee

sarkanais deguns no tās nepazudīs