Dumpi, atradis ko salīdzinat, kunīti un pašnavības  , ej labak pastradā.

LZ tā viszinīgi runā..

LZ... ja kas, esmu 2x bijusi uz šīs robežas, bet, kā jau redzi-vēl tepat..un muldu
Negribas nevienu aizvainot, bet sievietes šajā ziņā stiprākas... (nez-vai tas ir īstais vārds?!)
... jo tomēr domā par bērniem, par tiem, kas paliks... tāpēc mēģina citu risinājumu atrast.

Noņemu cepuri

dumpim cepure traucē nosalt... būsi 131)

nu nez. par bērniem domājot, ir variants, ka jāizvēlas tā pašnāvība. jo pats jūties tik smagi un traucējoši, ka liekas, ka arī bērniem būs vieglāk, ja aiziesi.

man nepatīk tā vērtēšana - kurš stiprs, kurš vājš. savs spēks vājumā un savs vājums spēkā. es ticu, ka ikviens, kuru ir piemeklējusi smaga depresija ar suicīdu, mēģina atrast to ceļu, pa kuru tikt no tās ārā. dažreiz tas ceļš ir pašnāvība. nedomāju, ka kādam tas ir viegls lēmums un viegli izdarāms...

es ar neņemos spriest, ka tas kāds vājums.. vai stiprums
ir reāli dzirdēts par tādu kā vadātaju, no labas paziņas..viņa īsti nepajēdza ko dara..
tēvs viņai bija pakāries un pati reiz attapas ar striķi sķūniti  
suns izgabis

Nature, ja bērni vēl pavisam mazi, tad nez, vai viņiem būtu vieglāk...

Šitam gan var piekrist...

anks, tas izklausās pēc šizofrēnijas. taču kāda starpība, tas nenotiek tāpēc, ka gribas izklaidēties. tā jebkurā gadījumā ir viena vai citāda saslimšana.

sole, es arī zinu, par ko runāju. var būt arī tā.

es taču nesaku, ka bērniem patiešām būtu vieglāk - nevienā gadījumā. es saku, ka depresijas izkropļotā uztvere rāda citas bildes.

ne nu nekas tāds nav, gan pirms gan tagad pēc tam nekas tāds nav atkārtojies..
cilvēks kā cilvēks..
tai bridi kaut kādas problemas gan kaudzēm bija uzkritušas..

tās ciešanas nav aprakstāmas tiem, kuri nav piedzīvojuši. tāpēc arī saku - nav vērts izteikt spriedumus tiem, kuri nezina, par ko runā.

Protams, katrs gadījums individuāls... es varu runāt tikai par sevi...

Toč, anks, arī tā gadās. Man klasesbiedrene reiz attapās pie atvērta loga pēc zīdainīša nāves. Kad viņu atrāva no loga nost, pati brīnījusies, jo neesot domājusi par pašnāvību.

depresija ir visai interesants piedzīvojums. gan tad, ja pašam, arī, ja kādam no tuviniekiem... tā parasti ir kolektīva slimība...
tur fantastiskas bildes un atklāsmes pa smadzenēm dzīvo... no tās vietas ir jāmūk ugunsātrumā...
to es tā visai ciniski pateicu...

Cilvēka smadzenes ir dikti dīvains orgāns... ļoti daudzas lietas notiek, pēc spoguļattēla principa (pilnīgi pretēji ) it īpaši ja iet runa, par personību un personības uzvedības modeli sabiedrībā ( jeb tā puse ko cenšas izcelt sabiedrībā esot )

dump, ja ir smaga depresija, tad tur vairs nekādi modeļi un cenšanās izcelt nav iespējami. varbūt vieglākā stadijā vēl kaut kā, bet, kad ir bedrē, tad gaisma pa malu pāri nespīd. nesen pašnāvību izdarījušais Linkin Park solists februārī vienā intervijā bija stāstījis, kā jūtas. es klausījos to pēc viņa nāves, un tajā vietā, kad viņš stāstīja par konkrētajām savām sajūtām, par to, kas darās viņa galvā, man drebuļi skrēja pa kauliem. bet intervētājs sirsnīgi nosmējās. redz, te nebija nekādas izlikšanās, nekāda "uzvedības modeļa". bet klausītājs, kurš nav piedzīvojis, to kodu vienkārši neuztver, viņam tas šķiet joks. pārmest nevar, prieks par katru, kurš to nezina, bet zinot tas ir diezgan šausmīgi, cik ļoti nesaprasts ir cilvēks, kurš sauc pēc palīdzības...