SALAUZTI ... vispār nav viegli dzīvot ja nav ticības-Latvijā ticība ir gandrīz visiem atņemta-nu ja nu vienīgi fanātiskiem šizofrēniķiem... kuriem Valsts čurā uz galvas, bet tie tikuntā tic ka tas ir silts lietus :)))

ja ixxe zina, tad ir vēl dīvaināk lasīt tādu komentāru, kādu nu viņa trešajā lapā ir ierakstījusi. tas, ka kāds tēlo depresiju, nekādi nemaina to, ka ta ir smaga slimība, kura nudien nerodas no izlaidības. tieši otrādi. 

un sākums nereti ir tieši tajā, ka saspringsti uz mērķiem un rezultātiem, tajā pašā laikā aizmirstot izjust, baudīt un priecāties par procesu. pie tam, ja process sagādās prieku un labsajūtu (un es to domāju ne tikai traļi-vaļi nozīmē, labsajūtu var sagādāt arī piepūle un pacīnīšanās), tad arī rezultāti nekur neizpaliks. un attiecīgi - labus rezultātus, tātad augstus mērķus, var sasniegt darot to, kas patīk (lūk, labsajūtas avots).

jā, un ar to visu joprojām saku, ka lielāka uzmanība jāpievērš procesam, nevis mērķim.

haijam ... es ar Tevi- procesam, nevis mērķim :)))

Runāt par depresiju var vai nu speciālists, vai cilvēks, kas to "izbaudījis" uz savas ādas. Tā ir smaga slimība un to nevar izārstēt dažu nedēļu laikā. To es saku no savas pieredzes. Man bija nepieciešams gads...

Slimību izārstēt nevar dažu nedēļu laikā protams un teikšu drusku vairāk. Kaut arī it kā izārstē, pēc gada pusotra... vēlākā dzīvē pie lielākas psiholoģiskās slodzes ir atkārtošanās draudi... diemžēl.

Neesmu lasījusi iepriekšējos komentārus, kas droši vien aizslīdējuši tālu prom no tēmas.
Mans viedoklis: viss atkarīgs no indivīda, no mēroga, no apgriezieniem un pašiem mērķiem.
Vienam mērķis ir vienkārši slaistīties un neko nedarīt, cits tā mīl savu darbu, ka tas sen kļuvis par pašmērķi, un darītājs vairs īsti nevēro, cik padarītais ir ienesis; vienam mērķis ir krāt naudu, lai izbraukātu pasauli, citam- lai sapirktos dārgas šmotkas un izrādītos. Vēl kādam citam- ziedoties citu labā. Visi minētie piemēri- no dzīves.
Līdzīgi kā vienam ir zilas acis, bet otram brūnas, - atšķiras mērķu lielums, jēga un saturs, un enerģija, lai uz tiem ietu. Esmu pārliecināta, ka tas ir iedzimts, atšķiras tikai apstākļi, kādos gadās gan piedzimt, gan izaugt, un tātad spēt savu mērķi apzināties un uz to iet.

ir rēāla depresija un ir tipa "" depresija"". par depresiju, kā to nosaka medicīnā, neviens neko sliktu nesaka, bet lai cik tas nebūtu žēl, pēdējā laikā to, tipa "depresiju", staipa nu daudz un dikti vietā un nevietā. tāpēc nevajag tik ļoti to uzņemt personiski. to, ka pati par sevi tā ir nopietna lieta, un lai Dievs pasargā no tā. te atkal rodas jautājums, kādā sabiedŗībā mēs dzīvojam, ja esot starp cilvēkiem mēs nepamanām, kas notiek ar līdzcilvēku, nepalīdzam laikus, vismaz mēģiāt. es nerunāju pat par to, ka cilvēks ir miris, bet to neviens nedēļām nezina.