..es redzēju savas mammas rokas virs tautiska deķīša... rokas sasietas ar drātītēm... zārkā

Rod, nevajag sevi un savas vajadziibas ne baigi likt kaa karogu priekshaa, ne arii noniecinaat. Vajag apzinaaties un dziivot saskanjaa ar to. Arii otrs cilveeks vai Nu ir svariiga tava vajadziiba vai arii nav. Un ja ir Un tu to apzinies, tad tu arii dziivo taa, lai tam otram ir labi buut ar tevi un lai vinjsh veeleetos buut ar tevi. Un jaa, taa arii ir savu veelmju apzinaashanaas un izpildiishana.

SVILP, saki kaut ko...

tas dod tiesibas mani noniecinat

ka uztaisit savu diskusiju?

roder, tu tut pričom?... izbeidzam..

kapec notiek ta arvien, nezinas neviens

Tiesājamā, sakiet cik Jums gadu? - 86 gadi
- Vai Jūs varat saviem vārdiem pārstāstīt, kas tieši ar Jums notika?
- Nu es sēdēju parkā uz soliņa. Bija saulaina pavasara diena. Viss ziedēja. Putni dziedāja...
- Tuvāk lietai lūdzu!
- Kāds jauns cilvēks pienāca man klāt un apsēdās blakus
- Vai Jūs viņu pazināt?
- Nē, bet pēc izskata viņš noteikti bija draudzīgi noskaņots.
- Kas notika pēc tam?
- Viņš sāka glāstīt manu ceļgalu...
- Un Jūs viņu apturējāt?
- Nē...
- Kāpēc?
- Tā bija lieliska sajūta. Kopš mans nelaiķa vīrs nomira pirms 20 gadiem, neviens nebija glāstījis manu ceļgalu
- Kas notika tālāk?
- Viņš sāka glāstīt manas krūtis...
- Vai tad Jūs viņu apturējāt?
- Nē...
- Kāpēc nē?
- Bet kāpēc gan? Viņa glāsti bija tik maigi un lika manām asinīm riņķot straujāk un atkal justies jaunai un iekārojamai. Es gadiem ilgi nebiju tā jutusies
- Un kas notika tālāk?
- OOOOOOO, es biju tik uzbudināta, ka atgūlos uz soliņa un teicu: "Ņem mani!!!!!!!!!"
- Un viņš Jūs "paņēma"?
- Pie joda! Viņš pieleca kājās un nokliedzās: APRIL, APRIL, vecā muļķe!!!! ... un tad es to sīko perdeli nošāvu...

..ļauju iedirst, kam nav slinkums... bet doma gan bij cita..

Taas domas par "peec tam" agri vai veelu pienaak katram. Arii tiem, kas tgd taam nav gatavi un iesmej. 
Tikai fakta konstataacija.

eliz, nekrenkejies, gan jau ari tava smilsu kastite kada tulpite reiz uzziedes

Man liekas, ka katram savs liktenis, un ir paredzētas lietas, kas nav apejamas, un tur vienkārši neko nevar darīt. Kāpēc tas liktenis tieši tāds, - to uzzināsim tad, kad būsim jau Tajā pusē.

Atcerējos filmā "Īsa pamācība mīlēšanā"... un tad tu izaugsi par zāli, un tad tevi apēdīs govs, un tad...

Te vajag pudeli šnabja uz galda lai filozofētu par šo tēmu :)

Iespējami feina diskusija pārvērtās par balagānu,  pateicoties roderim...

lare- nav jau pirmā reize.

Reiz kāds teica apmēram tā- ... šī dzīve ir skaista, bet es nedomāju, ka tas tik ātri beigsies.  

Starp citu, dvēselei, kas "aiziet gaisā" neesot atmiņas. Tā kā nenāksies neko pārvērtēt... iespējams, kāds cits to izvērtēs... vai būsi nākamajā dzīvē aita vai cilvēks.  
Tāpat nav skaidrības par to, vai kāds, dzīvē pazīstams cilvēks, no aizsaules var līdzēt palikušajam... ja reiz nav atmiņas... Un, ja viņš pa īstam ir prom un nav nejauši "aizķēries" uz zemes...

Tieši šī iemesla dēļ... kā Elizbete atceras savu mammu zārkā... ļoti gribētu lai mani kremē. Un neskatās uz tiem pīšļiem, bet atceras mani visu kopā.

Nu- par to, kas būs "pēc tam", pagaidām ir tikai pieņēmumi. Arī par to- ir vai nav dvēselei atmiņas. Diemžēl neviena paša pierādījuma, tā kā, Rit, labāk uz tādiem pieņēmumiem neieciklēties! Pārāk daudzi stāsta pavisam ko citu!

Jocīgā beatrixyx... Kur Tu redzi, ka ieciklējos? Es saku to, ko esmu lasījusi, dzirdējusi... man nav savas pieredzes, kā jebkuram no mums...

Ja dvēselei būtu atmiņa, tad jau mēs visi zinātu savas iepriekšējās dzīves... Bet tā nav. Ir izņēmumi... varbūt. Bet vispār tā nav.

Personisks pastāsts ar skumjiem secinājumiem.
Reiz, - man bija gadiņi ap 20, biju Centrālajā unītī iepirkties kopā ar savu čali, un nepamatoti, agresīvi un paskaļi nošņācu par vienu no pārdevējām "tā tur vecene..". Kontekstu pat neatceros, par ko bija tas mans uzšņāciens, bet tas bija pilnīgi nevietā.
Neviena cita pircēja tur tobrīd nebija, un pārdevēja man mierīgi un nopietni teica: "Meitenīt, laiks, kad tu no skaistas meitenes pati kļūsi par veceni, pienāks daudz ātrāk nekā tev tagad liekas."
Apmulsu, apklusu, un-- vairs neaizmirsu. Tā man vajadzēja. Trakākais, ka tai pārdevējai bija pilnīga taisnība. Viss paiet daudz ātrāk nekā kādreiz likās.