es te atkal tā pietuvināti tēmai)... var jau būt tā, ka tam cietējam liekas, ka pasaules gals klāt, bet mierinātājam, savukārt, ka tās tik pupu mizas... un ej nu izvērtē, kuram taisnība...

koki un cik grādos pēc orengeita

Vakar vakarā bija daudz cilvēku ar plašu redzesloku, tik plašu, ka ietve par šauru.

LZ - nav prāta darbs ar traģēdiju lielumu sacensties, tpū, tpū, tpū. Var jau būt, ka arī atšķiras sieviešu un vīriešu uztvere un vēlmes pēc palīdzības, jo vīri neraud.

Lielāku vai mazāku traģēdiju šeit izdzīvojis katrs, jo, galu galā, šis ir iepazīšanās saits pusmūža cilvēkiem. Tātad, šķirteņi, atraitņi, vai vienkārši dzīvē vīlušies ļautiņi. Ķipa, komsomolka, sportsmenka, i prosta krasivaja ženščina. Tātad šķiršanās rūgtumu jebkādu iemeslu dēļ jau varam uzskatīt par elementāru, katram zināmu lietu. Tādēļ nav brīnums, ka, uzrodoties kārtējam savas dzīves žēlotājam, spējam tikai ciniski pasmieties.

kārtējā klišeja, un kurš to nolika par vienīgo pareizo? tā ir bērnišķīga slēpšanas aiz maskas. psiholoģiska ietekme. tāpēc, ka bērnībā kāds puisēnam kuram ļoti sāpēja kala pantiņu, beidz raudat, vīrieši neraud...
raudāt un skumt, tā ir normālu cilvēku emociju izpausme. protams, ja tas jau netop par ikdienu, lai pieverstu sev citu uzmanību.
 Vilksvilks, es šeit nerunāju par uzmanības trūkuma sindromu, bet par nopietnu cilvēku nopietnām ciešanām.

Arī vīrieši raud=esmu redzējusi.Un arī vīrietim no asarām nav jākaunas.

tā samierināšānas formula ir gaužam vienkāršā kamēr vāvere sež uz zara tikmēr vāvere ir savā vidē i zars ir priecājās par vāveres čaklumu...

es laikam pēdējo reizi raudāju laikam, kādi divdesmit gadi atpakaļ, kad vetārstam aizvedu savu saslimušo takšeli un ārsts man pilnīgi nesagatavotam pateica - nav ko suni mocīt un pašam nav ko mocīties, midzinam... Lūk tad gan man asaras izsprāga.År jautājumu sev - kā? Kas notiek ?

Eu, ... kur man tas blondais grēks pazuda, kas mani uzrunāja... ?

nesaprotu, kāpec kitaro nosauca tautā esošās sievietes par pasaules nabām... mums tak ir jau savs nabis)))

Āāāā’’aā’’a’’aāāā’’aā’’aāāā’...

Tiešām jābļauj. "vīri neraud" piespraudu kā zupai sāli, jo labi skan, un kam tad vēl tās klišejas ir domātas, ja ne piespraušanai? Bet, vai tiešām klišeja - piemēram, ja sievietes darbs novērtēts zemāk, un viņa saņem ļoti mazu prēmiju, bet cerējusi uz lielāku, bet jālaiž bērni skolā, bet naudas tam tagad nav - viņa raudās, bez variantiem, raudās, un tā nav klišeja. Vai vīrietis šādā situācijā raudās - padomājiet pašas.

Ezīt - taisnība par nopietnām nelaimēm un vienkrāšu uzmanības trūkumu. bet, kā jau rakstīju, ar nelaimēm nemērās. katram sava vienmēr šķitīs lielāka. Tāpat arī ir piemērs par kādu kundzi gados, kura mierināja kādu cilvēku: "es tevi saprotu, man pašai pagājšgad sunītis nomira"

Vilks vilks, raudās tikai dažas, varu ar pilnu atbildību pateikt, ka neviena no šeit diskutējošam dāmām TĀDA iemesla dēl neraudās.  raudās no dusmām no aizkaitinājuma, nu vispār sievietes uzbūve ir citādāka, bet atkal jau, Vilks tu gribi ievilkt šo diskusiju vienīgi un tikai asaru plūsmā, saku vēlreiz, runa ir par nopietnām lietām.
ir stipri cilvēki un ir ne tik stipri un ir nu ir arī tie kuriem acis slapjā vietā. tāpēc jau esam tik dažādi, nu nevajag visus vienādus.

Staburag nekaitini ezīti, ka netop par dzeļoņcūku. ja tu gribi tu spēj būt ari adekvāts.

Ķeršos pie "smagsvariem".

J. Rainis: "padoms nekad nepalīdz, mīļš vārds vienmēr palīdz".