Kad man bija meitas mazas, arī bija autiņu kalni un ēšanas regularitātes, bet tas man netraucēja ne no mājas izrauties, ne krist komā no tā, ka dzīve beigusues, jo autiņi jāmazagā un jāgludina no abām pusēm. Ja sanāca kāds pasākums, tad atstāju piena pudeli jau gatavu, pieskatītājai atlika vien uzsildīt un knipuci pabarot. Jā, kad sēdēja t.s. sporta ratos, pa reiziei, pastaigas laikā iegāju vienā kapejcīnā panašķoties ar rudzu maizes kārtojumu, un iedzert kafiju, bet vienmēr to paguvu starp bērna ēdienreizēm un nesēdēju tur sazin cik ilgi. Tā runāšana, ka jaunā māmiņa atpaliek no dzīves, ir tikai kārtējā atruna. Ne nu atpaliek, ne nu kā.
Par māmiņu algām un pabalstiem neko nesaku, kaut gan ir valstis, kurās neko nemaksā māmiņām, un nekas, mazuļi dzimst šakatā, bet runāju par māmiņu attieksmi, kuras uzskata, ka nu ir Vislatvijas varones vien tāpēc, ka viņām ir bērns. Un tā protesta barošana vien tāpēc, ka kārtējā figņa nākusi modē, bet sabiedrību tas nesaista, par māmiņas intelektu neko labu neliecina.
0
0