Mums ir tā, ja mēs dodam(te ne par ziedošanu ar zvanu vai kontā, kas ir drusku savādāk), tad vispār nedomājam kas tam visam apakšā, jo laikam jau vislabāk dot ir tad, kad vairs neapsver, nav šaubu par došanas vajadzību.Pa ielu ejot, vai kādos pilsētu pasākumos, vienkārši garām ejot ieliekam pa kādai naudiņai gan tiem, kas spēlē, gan citiem.Jaunākais bērns, nu divdesmitar astīti gadnieks, vienmēr uzpasē, tantiņai vajag iedod kādu naudiņu.Rīgā savlaik itin daudzas tantiņas no viņa dabūja tās naudiņas
Reiz, kad man ar šķita, ka nav īsti lāga, viņš man teica, bet mammu, viņa taču tur sēž-doma bij, ka ar to jau pietiek, jo cilvēks jau nevar būt īsti laimīgs, ja viņš tur sēž.Tāpat laikam ar tiem, kuri lūdzoši vai paģēroši prasa pabalstus u.c.