jaungada nekatī sanāca pārrunas ar dēlu... viņš atcerējās, cik forša bērnība bijusi..visu to, ko mēs te gribam izskaust-mājās gatavotu ēdienu, īpašo smaržu... atcerējās arī, k’[a visi kopā uz mežu braucām ogas un sēnas lasīt(diemžēl ne jau plezīra pēc, bet lai būtu... 0 man kaut kā tik silti un labi palika, jo likās, ka nebiju nemaz tā labākā mamma... vienmēr aizņemta, par maz kopā,viss savā vaļā... bet redz, izrādās-tie īpašie mirkļi viņam iespiedušies atmiņā, un to jau nebija maz, jo citādi necarēja...
es protams novēlu saviem bērniem un visiem,arī sev... labāku dzīvi(un man jau tā ir nesalīdzināmi labāka kā agrāk!!!!), bet neaizmirsīsim to,kas ir svarīgāks par materiālo!
0
0