Es gan gribētu teikt, ka augstas prasības un lieli mērķi nebūt nav tas pats, kas nepmierinātība ar dzīvi. Realizēt prasības un iet uz mērķi cilvēks var arī ar smaidu uz lūpām un laimīgs... un tas noteikti izdodas vieglāk un labāk nekā ar sarauktu pieri un "čerez ņe mogu"  

Tā kā man tādu lauku nav, spriest nevaru. Es tikai varu padalīties, kā mana zemes nomniece, vienmēr smaida. Darba viņai gana. Lauku daudz, ko apstrādāt. Arī tad bija, kad vīrs krīzes laikā neizturēja spriedzi un pakārās. Kā viņa vnk urba, bet nežēlojās par dzīvi. Strādāja un dzīvoja un smaidīja. Kā lepna bija par lielo kombainu, kurš, ja kas, dārgi maksāja. Bet viņa nevaidēja. Nu, vismaz skaļi ne.
Par to tas stāsts. Dzīve visu laiku iet uz augšu un uz leju. Un no tā, ka vaidi, vieglāk dzīvot nekļūst.
Es tak tagad nestāstīšu par tautasdziemu - liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādams. Var jau to bēdu visu laiku turēt acu priekšā un tīksmināties par to - cik viss ir slikti.

beta, jā, es sapratu, ko gribi teikt. Bet es biju domājusi mazliet savādāk... Ne jau par dzīves uztveri, bet par vajadzību slieksni... Tavai paziņai ir sava zeme, savs kombains un viņa ir laimīga. Un, ļoti iespējams, viņa ir daudz laimīgāka par to, kurš grib jaunu mašīnu un jaunu mīļāko...

Ja visi veselie un darbspējīgie cilvēki maksātu nodokļus un nekauktu par visu apkārt notiekošo, tad dzīve šajā valstī ar nedaudz citāda būtu.
Bet te jau neiet runa par tādām vēlmēm un laimes izjūtu, kā pēc 100 gramiem rīta šņabja var dabūt...

..tedra..kāds te sakars ar nodokļiem?
Un... vai tu nedzīvo uz citas planētas..tālu no reālās dzīves?
Vai tiešām domā, ka maksāt vai nemaksāt nodokļus tā ir lielas daļas vienkāršo strādājošo privāta, mērķtiecīga izvēle??????

Ir tā- ja gribi te strādāt, tad būs tā, kā darba devējs teiks!
Ja neesi apmierināts, vari staigāt!

es kopuma esmu apmierināta..ir lietas ko es mainit nevaru un par tam necepos..
protams es gribētu devīgu vecu impotentu miljonaru..bet ka nav tad nav

Nodokļi viens no momentiem. Bet, ja sagādā baudu par visu cepties un katru dienu paziņot ka te ir sūdu bedre, tad jau var tā darīt un sapņot par laimīgu dzīvi tā teikt- nākošajā dzīvē. Leduszieds, es dzīvoju šeit un tagad un nav man 20 gadi, lai sabojātu atlikušo dzīvi ar neapmierinātību par visu iespējamo...

..he..he..anks, atslēgas vārds "impotentu "vai ne?
Man dēls  tā visu laiku māca, ka tāds man jāmeklējot!
Bet..kam es šim..tādam vajag jaunu un skaistu!

..tedra... es arī pieņemu dzīvi tādu, kāda nu tā ir!
Visā visumā nesūdzos... pat to veco impotento miljonāru(ja tā godīgi) negribu..
Gribētu vēl reiz iemīlēties..
To gan gribētu!
Bet manta..nē... nealkstu pēc mantas..

Laikam jau atslēgas vārds tai apmierinātībai būs tas, kas šo apmierinātības sajūtu rada.Ja  vajag apmierinātībai rokas somiņu par 40 000, bet var atļauties tikai par 3400, tad cilvēks var justies dziļi nelaimīgs, atšķirībā no tā, kurš sasmērējis svistmaizes, tējas termosu paņēmis, kopā ar saviem bērneļiem starojošs, sārtiem vaigiem, laimīgs bez gala, pārgājieno gar jūras malu.Nu kaučkātā

tieši tā, Indrak, ..skaidrāk vairs nepateiksi!

Lielāka labklājība_lielāks stress... varētu arī tā teikt, kad mazāk labklājīgie dzīvo laimīgāk... viņiem nav tieksme pēc vēl lielākas labklājības kā ir... līdz ar to dzīvo dzīvi nost bez bēdu kaut zaru būdiņā ar lielo alu pie sāniem...

LZ tas gan vajadzej agrak meklet..bet tad vel nebija miljonaru
es šorit dienu saku ar kūku... greks butu sūdzeties

te gribētos eprielim piekrist... cik ļoti daudz ļaužu ir tādu, kam praktiski vispār nav nekādu prasību pret dzīvi, tai sliktākajā nozīmē... un lielākā daļa bomžu ir tādi, nevis tāpēc, ka viņiem NAV, bet tāpēc, ka viņiem NEVAJAG...

... es vispār domāju... tam visam saknes kaut kur citur...
Iznāks novirze no tēmas... bet ticu tam, ka katrs te esam nākuši gūt kaut kādas mācības..iziet kaut kādu attīstības ciklu..
Tad nu sanāk tā... tie, kam manta galvenais tai apmierinātībai..tie iziet vienu mācību kursu(reinkarnāciju... uz nedaudz zemāka pakāpiena starp citu)..
Tie, kam prioritātes citas... iziet savukārt jau nedaudz augstāka līmeņa mācību kursu...
Tie, kas pašā apakšā... (dzīves pabērni)... mācās pazemību un pieticību..
Nu... tā kaut kā...

Tie kam tās prasības nav nelauza galvu par to kā būtu, ja būtu labāka dzīve... ne viņiem bēda par savu mantu, ne vietu kur mitinās... trallallaaa... es tādu piemēru zinu... ievācas ļaudis mājā kura stāvēja daudz daudz gadus tukši... nolaists līdz klinķim, bet viņiem arī ir labi tādā nekādā bomžatņikā...

Te katram savs laimīgai dzīvei.

Jā, apmierināta, jo skatos uz dzīvi reāli un ar pozitīvu attieksmi!
Trakāk ir ar skauģiem, kam tas dzīvesveids ( un vakarā nevar aizmigt   ) skaust kāda panākumus, iespējas, naudas maciņu, bet nespēj no rokām izlaist TV pulti un pēcpusi no dīvāna pacelt!

Man ļoti prātā iespiedies skats, sen atpakaļ, kādā kafejnīcā. Tas bija laikos, kad veikalos kafiju nopirkt nevarēja un, lai dadūtu dienas devu, vajadzēja iet uz kafi. Man vistuvāk bija viena tāda knapa, bet kafija tur bija. Tad nu vienā rītā tur sēdēja pārītis - aizpampuši, apsisti, nošņurkuši... Kaut kas bija viņu 200g biezstikla glāzēs. Bet kā viņi viens uz otru skatījās! Tā bija miesas un dvēseles (cik nu tur tā visa bija) pilnīga atdošanās. Viņiem bija viss, ko vien viņi varēja vēlēties...

Daļai šejieniešu - paraugs, kuram sekot. :)

Ja kāda apmierinās mani reāli tad būšu apmierināts.