Jautajums izteikts.
Un kā domā Tu pati ?

Tas ir taa pat, kaa ar zinaasanaam. Jo vairaak zini, jo saproti, cik daudz veel nezini.
Es jau ar proletariaats, zeel, bet uzkraajumu man nav:)) Tomeer man ir pietiekami daudzi - gribu, veelos, sapnoju... Jaa, mana alga nav minimaalaa... Var jau buut taapeec arii gribu

ja pārstāj vēleties ko vairak, tad arī dzīve apstājas..

Neesmu miljonāre, bet no rokas mutē arī nedzīvoju, pret dzīvi neesmu prasīga, vienkārši dzīvoju un baudu Man visa kā pietiek un lielos vilcienos es esmu apmierināta.

Vilcienā iekāpusi un ap-mierināta... tas jau ir daudz...
Bet ja nav prasības... nav arī mērķu... un tas nekur neder !

Kurš teica, ka man nav prasību? Bet es savas prasības sabalansēju ar reālajām iespējām. Un literātei jau nu gan vajadzētu zināt teicienu "lielos vilcienos", jo vilciens ir ne tikai transporta līdzeklis

Jā..jā... bet es jau par tiem vilcieniem... uh ti... bet labāk tomēr tiešraide...

Kā ar zināšanām!
Jo vairāk mācies, jo vairāk zini.
Jo vairāk zini, jo vairāk ir ko aizmirst.
Jo vairāk aizmirsti, jo mazāk zini.
Tad kāda jēga mācities?
Jocks !

Hi, sasmaidiijos:))

Nu vismaz smaids parādījās

Par to šeit, tautā, daudzos gadījumos ir runa. Ir lielākā daļa, kuriem vienmēr viss būs kārtībā, kaut čurā viņiem uz galvas ... Tik un tā ar savu smadzenēs iecirsto optimismu izdomās, kā no situācijas iziet - iestāstīs viens otram, ka tas ir lietus, kas līst, pie tam - tāds silts un foršs. Un ir otra daļa ... Kuriem dzīve ir kas vairāk, nekā Maslova piramīdas apakšējie līmeņi ...

Ir ari tresie, tie kuri nepiedalas tajos Maslova piramidas tusinos.
Mana draugu pulcina bij viens keksis, kad sis pasmaidija tad mes to dienu atzimejam kada kroga, jo smaidija vins reti. Tiesi tapat ka Tu Murminator, muzdien bij ar kaut ko neapmierinats, mol valdiba padlas, boss pimpis, pardeveja veikala ne ta uz so paskatijas, maizes garozina par cietu...

..cilvēki vienmēr grib to ko nevar dabūt.. vajadzības, nosaka mūsu tiekšanos pēc labklājības, komforta..utt. arī no rokas mutē dzīvojot var būt laimīgs.. pesimisti, optimisti, kāda tam nozīme, ja cilvēks dzīvo saskaņā ar sevi, un netiecas apliecināties bara vidū.. .. paškritika dzen uz priekšu, nevis prasības pret dzīvi.

... Tik un tā ar savu smadzenēs iecirsto optimismu izdomās, kā no situācijas iziet (c)

Un ir cits variants - visu dzīvi vaidēt, ka dzīve slikta, visi slikti, neviens neko nedara, ka nu jau ir bezizeja... un... un tad vnk nomirt, jo izrādās, ka dzīves limits izsmelts. Un visa dzīve ir bijusi viena smaga nasta
Tādiem cilvēkiem pat Maslova piramīdas spicē būs slikti. Atkal nebūs kaut kas tā kā vajag.

..varētu padomāt, ka optimisti dzīvo savā pašapmierinātībā, un ne uz ko vairāk netiecas??!!..tikai viņi to dara viegli, ar prieku un negruzījot visus apkārtējos, kā dažs labs!!

Domāju kā solari. Apmēram tāds pats dzīves princip. Agrāk bija nedaudz savādāk, bet nu jau esmu sapratusi, ka dzīvot un domāt kā dažs labs šeit propagandē, tas ir lēnām sadegt un dzīvi nesajust.

Pēc Murmja teiktā sanāk, ka optimisti visi ir stulbeņi... bet ņerkstētāji, vaidētāji un problēmu meklētāji tādi izcili gudri un intelektuāli attīstīti   Interesanta filozofija  

Tas, protams jauki, ja var dzīvot viegli, ar smaidu. Bet vai jums vienmēr ir tā smuki nosprausts mērķis? Ne vajadz;ibu apmierināšanai, bet kaut kas, kas dzīvei to rozīni iemet? Man šim brīžam viena no spilgtākajām vajadzībām ir izgulēties. Gultā, jūrmalas smiltīs vai siena zārdā.., bet izgulēties. Vai tāpēc es būtu dzīves gruzītāja?

Domāju, ka taisnība.
100% taisnība.
Redzu, cik smaidīgi, priecīgi... reāli bez problēmām dzīvo manos laukos tie, kuri ir visnabadzīgākie...
Viņiem viss ir kārtībā... prasības vien tik, lai būtu jumts virs galvas, un ēdiens.
Tur negudro par lepnu mašīnu, firmas lupatām, vai kaut kādiem ceļojumiem!
Un tiešām redzu, cilvēki ir apmierināti ar savu dzīvi... ja vēl alkoholam sanāk, tad vispār laime pilnībā!
Pagastā atved lietotās drēbes(pa brīvu)..ko ēst izaudzē...
Dzīvo!

Man ļoti prātā iespiedies skats, sen atpakaļ, kādā kafejnīcā. Tas bija laikos, kad veikalos kafiju nopirkt nevarēja un, lai dadūtu dienas devu, vajadzēja iet uz kafi. Man vistuvāk bija viena tāda knapa, bet kafija tur bija. Tad nu vienā rītā tur sēdēja pārītis - aizpampuši, apsisti, nošņurkuši... Kaut kas bija viņu 200g biezstikla glāzēs. Bet kā viņi viens uz otru skatījās! Tā bija miesas un dvēseles (cik nu tur tā visa bija) pilnīga atdošanās. Viņiem bija viss, ko vien viņi varēja vēlēties...