Es mīlu šo valsti... / 740
29/04/2015 00:32 | Diskusija lasīta 40465 reizes
... šo teritorijas kancīti, kur varētu justies, kā mājās...
Varbūt ierpirkt kādu salu, jebšu atteiklties no intrneta...
Varbūt ierpirkt kādu salu, jebšu atteiklties no intrneta...
Atbildes (875)
kad tādus vārdu lasu, tad domāju - šiem ļaužiem laikam bijusi stipri grūta bērnība, jo var to lasīt arī tā: "es ienīstu savas mājas"
žēl viņu
Atvaino bet, savās mājās es saimniekoju pati un, ne vis kā mūsu valstī... ir desmit saimnieki bet, jēgas nekāda= viss sagrauts, izlaupīts... :(
žēl viņu
Atvaino bet, savās mājās es saimniekoju pati un, ne vis kā mūsu valstī... ir desmit saimnieki bet, jēgas nekāda= viss sagrauts, izlaupīts... :(
0
0
Bet tas ir jebkurā karā... tā ir kājinieku nelaime, ja pēc viniem iet tanki pārāvuma... ko jūs domajat, ka pirms tanku uzbrukuma setniekus aizsūtā ceļu tankiem satīrīt... Labi ja zaldāts nav ievainots, tad varbūt ir cerības palekt mala, bet jau ievainots guli uz lauka, tad ir vakars... samaļ...
Brālis tankistos savulaik dienēja, ne tikai karā PSRS armijā tā notika. Mācībās, kurās simulēja īstu karadarbību - tieši tas pats, un nemaz ievainotam nav jābūt. Zinot to, ka tankam apstāšanās vai sānu atklāšana ir nāvesspriedums, neviens apbraukt vai apstāties i nedomāja, tikai pa rāciju esot bijis uz komandpunktu jānoziņo, ka priekšā kājnieks sniegā ieracies. Atbilde - "Turpiniet kustību!" un viss - pieļaujamie zaudējumi, ja nemaldos, bija 2 vai 3 % personālsastāva. Cik sapratu, viņš ar savu traktoru ar’ kādu pāri bija samīcījis.
Brālis tankistos savulaik dienēja, ne tikai karā PSRS armijā tā notika. Mācībās, kurās simulēja īstu karadarbību - tieši tas pats, un nemaz ievainotam nav jābūt. Zinot to, ka tankam apstāšanās vai sānu atklāšana ir nāvesspriedums, neviens apbraukt vai apstāties i nedomāja, tikai pa rāciju esot bijis uz komandpunktu jānoziņo, ka priekšā kājnieks sniegā ieracies. Atbilde - "Turpiniet kustību!" un viss - pieļaujamie zaudējumi, ja nemaldos, bija 2 vai 3 % personālsastāva. Cik sapratu, viņš ar savu traktoru ar’ kādu pāri bija samīcījis.
0
0
Latvija izvēlējās negatīvu identitāti
Kad visas denacionalizācijas un privatizācijas orģijas bija pierimušas un Latvijas tautsaimniecība pilnīgi dezorganizēta vai iznīdēta, tika nosprausts mērķis izpostīto Latviju integrēt Eiropā, kuru dēvēja par “bagāto valstu klubu”. Katram izglītotam, loģiski domājošam cilvēkam bija skaidrs, ko bagātās valstis kapitālisma konkurences apstākļos izdarīs ar tādiem kusliem, nevarīgiem jaunpienācējiem. Kaut vai atceroties to pašu 18. novembra Latviju, kurā bagātie kalpināja nabagos, spieda no tiem pēdējo sulu, vilināja un krāpa, aplaupīja un pazemoja. Tāpēc jau 18. novembra Latvijā bija lielā cieņā kreisās idejas un literatūra, kas šo sociālo kanibālismu atspoguļoja (palasiet kaut vai Pāvila Rozīša grāmatas; nē, viņš nebija komunists).
Bet 4. maija vara šādas diskusijas nepieļāva. Nekādu diskusiju par vēlamo nākotnes modeli nebija vispār! Bet beidzot visā pilnībā atklājās īstā un vienīgā 4. maija Republikas identitāte. Tikai tā bija negatīva identitāte.
Termins “negatīvā identitāte” pazīstams psihologiem, runājot par pusaudžu dumpīgumu. Ja pusaudzis nav pienācīgi sagatavots patstāvīgai dzīvei (t.i., pārlutināts), ja viņš nav atradis savu aicinājumu un dzīves mērķi, viņš var itin viegli nostāties opozīcijā tiem, kas viņu mudina šādu cienījamu dzīves mērķi izvēlēties, piemēram, opozīcijā saviem vecākiem, opozīcijā skolai vai citām autoritātēm. Viņš sāk rīkoties otrādi, nekā šīs autoritātes gaida – par spīti saviem vecākiem, par spīti skolai, par spīti citām institūcijām. Šāds pusaudzis var itin viegli nonākt negatīvā vidē (izvēlēties sliktus draugus), iesaistīties kriminālās aktivitātēs, sākt lietot atkarību izraisošas vielas (alkoholu, narkotikas), saslimt ar datorspēlēm utt. Modernās psiholoģijas pamatlicējs E. Eriksons šo parādību nosauca par “negatīvo identitāti”. Taču vēl agrāk vācu filozofs Hēgelis šo pašu apzīmējumu lietoja, runājot par valstīm, kurām nav savu pozitīvu mērķu, bet kuras sevi definē kā opozīciju citām valstīm.
Tad nu 4. maija republika ir tipiska valsts ar negatīvu identitāti. Latvijai nav savu mērķu, nav savas misijas, nav savas ideoloģijas, nav sava kontrakta starp valsti un tautu, tā savu pastāvēšanas jēgu definē kā opozīciju Krievijai. Stāsts apmēram šāds: “Krievija (un krievi vispār) apdraud Latviju un latviešu tautu, tāpēc mums jādraudzējas (un visās lietās jāpieskaņojas) ar visām tām valstīm un struktūrām, kas mūs var pasargāt no Krievijas agresijas”. Dienu pirms referenduma par Latvijas de iure iekļaušanu ES šo identitāti vistiešāk un īsāk TV uzrunā izteica tā perioda premjerministrs E. Repše: “Ja nenobalsosim pareizi, jau rīt Doma laukumā būs krievu tanki.” Apmēram to pašu pirms katrām vēlēšanām vai cita izšķiroša notikuma bazūnē masu mēdiji: krievi nāk; latvieti, turies; pie varas raujas promaskaviskie spēki; ja nebūs eiro, būs rublis utt. Tā ir 4. maija republikas vienīgā identitāte, vienīgā pastāvēšanas jēga, un tā ir negatīva identitāte.
Līdz ar to it kā atkrīt vajadzība pēc jebkādas diskusijas vai analīzes par mūsu “ģeopolitiskās izvēles” sekām, par nepieciešamību kaut ko mainīt, koriģēt. Neviens režīma lojālists publiski neanalizē, kādas īstermiņa un ilgtermiņa sekas ir Latvijas integrēšanai Eiropā, NATO, Pasaules tirdzniecības organizācijā, cik Latvija ieguvusi, cik zaudējusi (ja neskaita V. Dombrovska PR “veiksmes stāstu”), vai nepieciešama politiskā kursa korekcija utt. Jo lieta nostādīta tā, ka mums tas vienkārši jādara un sekas jāpacieš, citādi jau rīt Doma laukumā ieripos krievu tanki, sūtīs uz Sibīriju, uz Gulagu utt.
Tāpēc mums jāpacieš viss, ko vien iedomājas vai varētu iedomāties mūsu “stratēģiskie sabiedrotie”: Latvijas atklāta diskriminācija, ES baņķieru diktāts, masu bezdarbs, parādu verdzība, mūsu kultūrtelpas trula amerikanizācija, sabiedrības pederastizācija, izglītības sistēmas debilizācija, idiotiskas vai klaji destruktīvas Briseles direktīvas, “civilizētās pasaules vērtības”, publiskas dibentiņu kratīšanas, amerikāniskās ziepju operas, realitātes šovi, vardarbību un sociopātiju glorificējoši trilleri, latviešu piedalīšanās citu zemju okupācijā, demogrāfiskā katastrofa, jauniešu aizplūšana uz Rietumeiropu, Brīvības pieminekļa regulāra apčurāšana (jo tā taču kreatīvi izklaidējas mūsu britu sabiedrotie), mūsu sieviešu un bērnu seksuāla izmantošana utt. Jo alternatīvas taču nav! Kā teiktu Orvela romāna varonis, jūs taču negribat, lai latviešus atkal sūta uz Sibīriju un mūsu ielas vago krievu tanki?
Primitīvi, bet emocionāli iedarbīgi.
Tas ir citāts no J. Kučinska raksta, kurš publicēts portālā pietiek.com.
Kad visas denacionalizācijas un privatizācijas orģijas bija pierimušas un Latvijas tautsaimniecība pilnīgi dezorganizēta vai iznīdēta, tika nosprausts mērķis izpostīto Latviju integrēt Eiropā, kuru dēvēja par “bagāto valstu klubu”. Katram izglītotam, loģiski domājošam cilvēkam bija skaidrs, ko bagātās valstis kapitālisma konkurences apstākļos izdarīs ar tādiem kusliem, nevarīgiem jaunpienācējiem. Kaut vai atceroties to pašu 18. novembra Latviju, kurā bagātie kalpināja nabagos, spieda no tiem pēdējo sulu, vilināja un krāpa, aplaupīja un pazemoja. Tāpēc jau 18. novembra Latvijā bija lielā cieņā kreisās idejas un literatūra, kas šo sociālo kanibālismu atspoguļoja (palasiet kaut vai Pāvila Rozīša grāmatas; nē, viņš nebija komunists).
Bet 4. maija vara šādas diskusijas nepieļāva. Nekādu diskusiju par vēlamo nākotnes modeli nebija vispār! Bet beidzot visā pilnībā atklājās īstā un vienīgā 4. maija Republikas identitāte. Tikai tā bija negatīva identitāte.
Termins “negatīvā identitāte” pazīstams psihologiem, runājot par pusaudžu dumpīgumu. Ja pusaudzis nav pienācīgi sagatavots patstāvīgai dzīvei (t.i., pārlutināts), ja viņš nav atradis savu aicinājumu un dzīves mērķi, viņš var itin viegli nostāties opozīcijā tiem, kas viņu mudina šādu cienījamu dzīves mērķi izvēlēties, piemēram, opozīcijā saviem vecākiem, opozīcijā skolai vai citām autoritātēm. Viņš sāk rīkoties otrādi, nekā šīs autoritātes gaida – par spīti saviem vecākiem, par spīti skolai, par spīti citām institūcijām. Šāds pusaudzis var itin viegli nonākt negatīvā vidē (izvēlēties sliktus draugus), iesaistīties kriminālās aktivitātēs, sākt lietot atkarību izraisošas vielas (alkoholu, narkotikas), saslimt ar datorspēlēm utt. Modernās psiholoģijas pamatlicējs E. Eriksons šo parādību nosauca par “negatīvo identitāti”. Taču vēl agrāk vācu filozofs Hēgelis šo pašu apzīmējumu lietoja, runājot par valstīm, kurām nav savu pozitīvu mērķu, bet kuras sevi definē kā opozīciju citām valstīm.
Tad nu 4. maija republika ir tipiska valsts ar negatīvu identitāti. Latvijai nav savu mērķu, nav savas misijas, nav savas ideoloģijas, nav sava kontrakta starp valsti un tautu, tā savu pastāvēšanas jēgu definē kā opozīciju Krievijai. Stāsts apmēram šāds: “Krievija (un krievi vispār) apdraud Latviju un latviešu tautu, tāpēc mums jādraudzējas (un visās lietās jāpieskaņojas) ar visām tām valstīm un struktūrām, kas mūs var pasargāt no Krievijas agresijas”. Dienu pirms referenduma par Latvijas de iure iekļaušanu ES šo identitāti vistiešāk un īsāk TV uzrunā izteica tā perioda premjerministrs E. Repše: “Ja nenobalsosim pareizi, jau rīt Doma laukumā būs krievu tanki.” Apmēram to pašu pirms katrām vēlēšanām vai cita izšķiroša notikuma bazūnē masu mēdiji: krievi nāk; latvieti, turies; pie varas raujas promaskaviskie spēki; ja nebūs eiro, būs rublis utt. Tā ir 4. maija republikas vienīgā identitāte, vienīgā pastāvēšanas jēga, un tā ir negatīva identitāte.
Līdz ar to it kā atkrīt vajadzība pēc jebkādas diskusijas vai analīzes par mūsu “ģeopolitiskās izvēles” sekām, par nepieciešamību kaut ko mainīt, koriģēt. Neviens režīma lojālists publiski neanalizē, kādas īstermiņa un ilgtermiņa sekas ir Latvijas integrēšanai Eiropā, NATO, Pasaules tirdzniecības organizācijā, cik Latvija ieguvusi, cik zaudējusi (ja neskaita V. Dombrovska PR “veiksmes stāstu”), vai nepieciešama politiskā kursa korekcija utt. Jo lieta nostādīta tā, ka mums tas vienkārši jādara un sekas jāpacieš, citādi jau rīt Doma laukumā ieripos krievu tanki, sūtīs uz Sibīriju, uz Gulagu utt.
Tāpēc mums jāpacieš viss, ko vien iedomājas vai varētu iedomāties mūsu “stratēģiskie sabiedrotie”: Latvijas atklāta diskriminācija, ES baņķieru diktāts, masu bezdarbs, parādu verdzība, mūsu kultūrtelpas trula amerikanizācija, sabiedrības pederastizācija, izglītības sistēmas debilizācija, idiotiskas vai klaji destruktīvas Briseles direktīvas, “civilizētās pasaules vērtības”, publiskas dibentiņu kratīšanas, amerikāniskās ziepju operas, realitātes šovi, vardarbību un sociopātiju glorificējoši trilleri, latviešu piedalīšanās citu zemju okupācijā, demogrāfiskā katastrofa, jauniešu aizplūšana uz Rietumeiropu, Brīvības pieminekļa regulāra apčurāšana (jo tā taču kreatīvi izklaidējas mūsu britu sabiedrotie), mūsu sieviešu un bērnu seksuāla izmantošana utt. Jo alternatīvas taču nav! Kā teiktu Orvela romāna varonis, jūs taču negribat, lai latviešus atkal sūta uz Sibīriju un mūsu ielas vago krievu tanki?
Primitīvi, bet emocionāli iedarbīgi.
Tas ir citāts no J. Kučinska raksta, kurš publicēts portālā pietiek.com.
0
0
..tur jau tā lieta viņu pilna pasaule..un manuprāt, nekas vairāk šajā rakstā nav...
... saliekot lietvārdus ar spilgtiem īpašības vārdiem.. tā atkal ir tikai runāšana..
to visu var pateikt īsāk un vienkāršāk..(tie ir kāda vārda, neatceros kur redzētsn dzirdēts)..valsts ir birokrātisks, brīžiem netaisns, vardarbīgs instruments. Valsts ir mājas, rūpes un drošība. Valsts ir negoda un lepnuma avots. ..
... saliekot lietvārdus ar spilgtiem īpašības vārdiem.. tā atkal ir tikai runāšana..
to visu var pateikt īsāk un vienkāršāk..(tie ir kāda vārda, neatceros kur redzētsn dzirdēts)..valsts ir birokrātisks, brīžiem netaisns, vardarbīgs instruments. Valsts ir mājas, rūpes un drošība. Valsts ir negoda un lepnuma avots. ..
0
0
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2024
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni