Vai iet runa par to, ka brauc kaut kur strādāt, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi? Viss ir saprotams. Arī tas, ka treknajos gados apkreditējās tā, ka bija vienkārši jāmūk prom, lai varētu izdzīvot. Bet biežāk vajag muti ciet paturēt par to, kas notiek šeit. Valsts un zeme... tas ir nedalāmi jēdzieni. Viņi abi ir kopā.
anks, jo vairāk lasu, jo vairāk simpatizēju Tev:) Nekādu vaidu, čīkstēšanas no Tavas puses utt. Kāpēc normāli, spēka pilni cilvēki tik necienīgi izturās pret savu Dzimteni?
Es neesmu aizmirsis to, ka mani senči un es būtībā esam brīvi cilvēki, un to, ka valsts būtībā ir brīvu cilvēku savstarpējas vienošanās galaprodukts. Atnāca pie mana vecvec ... vectēva vīriņš un teica: "Ir jādara gals nesodītai laupīšanai, cilvēku slepkavošanai un nepārtrauktiem kariem cilšu un cilvēku starpā. Mēs esam nolēmuši dibināt valsti - tu atteiksies no daļas savu bŗīvību, bet mēs tev garantēsim to, ka neviens nesodīti nevarēs piesavināties to, kas pieder tev, atņemt tev un tavējiem dzīvību, utt. Vai piekrīti?" Tā sākās tas, ko mēs šodien saucam par valsti, un starp valsti un brīvajiem cilvēkiem vienmēr ir pastāvējis līgums un līgumattiecības. Tālāk tieši tāpat tikai ieviesti nodokļi, lai arī vēl ilgi (varbūt - pat šodien vēl) pastāvēja valstis, kurās nodokļu vispār nebija. Arī par nodokļiem un to izlietojumu man ar šo valsti ir būtībā līgums kā brīvam cilvēkam. Šodien - neesmu pārliecināts par to, vai šī valsts pret mani savas līgumsaistības izpilda godprātīgi, tāpēc seko loģiska jautājums, vai arī man (kā brīvam cilvēkam) tādos apstākļos šis līgums vairs ir saistošs? Ja līgums ir ticis bez manas piekrišanas pārtaisīts tā, ka pienākumi ir gandrīz tikai man, bet tiesības - tikai valstij, tad tā ir tirānija, kura ir ar varu atņēmusi man iespēju būt brīvam un saņemt to, kas man pienākas. Es pēc definīcijas neesmu spējīgs mīlēt ... (ko nu - mīlēt, pat samierināties nevaru) ar tādu valsti.
0
0